Sekss ir klātbūtnes izpausmes veids, bet seksualitāte – cilvēku attiecību dimensija. Arī seksuālas problēmas atspoguļo grūtības attiecībās kopumā, kurās, iespējams, valda dziļa neuzticēšanās sev vai citiem, apjukums, nespēja vai nevēlēšanās būt intimitātē.. (Ernesto Spinelli)
Cilvēka seksuālās un garīgās dimensijas pretnostatīšana ir klasiska kļūda, kuras iemesls, manuprāt, saistīts nevis ar nepietiekamām zināšanām, bet ar bailēm un personīga brieduma trūkumu. Cilvēks vienmēr, no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei, ir un paliek seksuāls un garīgs.
Seksualitāte ir dzīvības spēks, vitalitāte, enerģija, kas pamudina mūs ieiet attiecībās. Katrs cilvēks ir seksuāls, jo katram piemīt vajadzība un tieksme būt kontaktā ar citiem. Tāpat seksualitāte atgādina arī par mūsu nesaraujamām saitēm ar dabas pasauli. Iepazīt savu seksualitāti nozīmē iepazīt sevi visdziļākajā būtībā, kā arī atklāt savus iekšējos resursus.
“Man grūti veidot tuvas attiecības. Nojaušu, ka arī apkārtējiem ar mani mēdz būt grūti. Daudz dzīvoju “galvā”, neprotu izteikt savas jūtas. Brīžiem rodas sajūta, ka cilvēki mani izmanto. Man sagādā problēmas atrast līdzsvaru starp mīlestību pret sevi un tuvāko. Kontakts ar svarīgiem cilvēkiem izraisa sāpes. Neuzticos apkārtējiem, bieži jūtos vientuļš. Mani nomāc dusmas, vaina, kauns un citas smagas jūtas.” Katram no mums attiecībās rodas savas problēmas.
Tas, ko sadzīviski bieži saucam par spriedzi vai nemieru, bieži vien izriet no spēcīgas neapzinātas trauksmes. Uzreiz jāsaka, ka trauksme piemīt visiem cilvēkiem. Tradicionāli trauksmi pieņemts uztvert kā problēmu, taču pēc būtības tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un mums nav dots izvēlēties, būt vai nebūt trauksmē. „Trauksme nav ienaidnieks, trauksme ir arī skolotājs, kas spēj norādīt ceļu pie autentiskas eksistences,” raksta slavenais amerikāņu psihoterapeits Ervins Jaloms. Dzīvība pati par sevi paredz trauksmainību, atšķiras tikai veidi, kā mēs katrs savu trauksmi izdzīvojam.
Laikam neprotu veidot attiecības. Nespēju saprast vīriešus/sievietes. Pastāvīgi izjūtu vientulību. Man bail būt tuvā kontaktā. Neprotu uzturēt attiecībās īstu distanci. Šķiet, cilvēki mani izmanto. Vēlos mīlēt ne tikai citus, bet arī sevi, tikai nezinu – kā? Dusmojos uz tuviniekiem, neprotu piedot. Cilvēki mani nemitīgi atraida/es atraidu cilvēkus… Šī ir tikai neliela daļa no grūtībām, ko piedzīvojam attiecībās ar sevi un citiem.
Nauda pieder pie modernās kultūras visspēcīgākajiem simboliem. Tajā savijas mūsu pašu individuālā un dzimtas pieredze, apzināti uzskati un neapzinātas nostādnes, kultūras un reliģijas vēstījumi. Neviens no mums nav izvēlējies dzīvot naudas piesātinātā realitātē. Mēs tajā esam „iemesti” un nevaram ar to nerēķināties. Tomēr mūsu pašu ziņā paliek tas, kā tieši veidojam savas personīgās attiecības ar naudu.
Katru dienu pasaule dažādos veidos aicina mūs uz izcilību – darbā, uzturā, izklaidēs, attiecībās. Arī bērnu audzināšanā. Visur apkārt valda rožains priekšstats par to, ka „tu vari visu, tikai jāpacenšas.” Un ja nesanāk, jāpacenšas vēl. Un varbūt vēl un vēl. Dziņai pēc perfektiem panākumiem ir sava ēnas puse. Šoreiz stāsts būs par audzināšanu. Un nevis izcilu, bet tikai pietiekoši labu.
Nonākot psihologa vai psihoterapeita kabinetā pirmo reizi, saruna parasti sākas no grūtību izklāsta: kas tieši traucē, izraisa diskomfortu, liek ciest. Pie visas sūdzību daudzveidības jāatzīst, ka lielākoties runa ir par divām lietām: nepatīkamiem iekšējiem stāvokļiem (piemēram, nomāktība, nemiers, agresivitāte, šaubas, nedrošība) vai nepatīkamiem pārdzīvojumiem attiecībās. Kopumā uz terapiju atved simptoms.
tavasirds.com 