Zaudējot jēgas sajūtu, daudzi no mums piedzīvo nomāktību, apātiju, mokošu nemieru. Populāra psiholoģija sniedz vienkāršas atbildes: „Baudi dzīvi! Iemīli sevi!” un tml. Pēc manas pieredzes, šīs atbildes nestrādā. Toties Viktors Frankls un viņa sekotāji piedāvā mūsdienu cilvēkam logoterapiju – praktisku metodi, kas vērsta uz jēgas meklējumiem.

Kārtējo reizi atzīšos Viktoram Franklam mīlestībā. Viņa dzīves piemērs mani fascinē un stiprina. Šī cilvēka biogrāfija kļuvusi par autentisku pierādījumu tam, ka viņa izvirzītas idejas tiešām strādā. Bieži izmantoju Frankla dzīvesstāstu savās lekcijas Alfa kursā un pārrunās ar jauniešiem skolās: cilvēks spēj izturēt dzīves nežēlību, ja paliek ticībā, ka tam, kas pašlaik notiek, ir jēga.

Skatiens nākotnē

Smagajos brīžos logoterapija liek cilvēkam uzdot sev jautājumu: „Kāda jēga ir tam, ka esmu nonācis šajā situācijā?” Te gan nepieciešama kāda svarīga atruna. Mēs, kristieši, šajā mirklī esam tendēti „pārlēkt” pie pareizām, gatavām atbildēm: „Manas ciešanas ļauj man sasniegt svētumu” vai „šī smagā situācija ir manas ticības pārbaudījums.” Šīs atbildes tiešām var būt „pareizas”, bet jautājums – vai tās dotajā brīdī darbojas, vai tās tiešām palīdz cilvēkam izturēt, dzīvot nevis laimīgāku, bet gan pilnasinīgāku dzīvi?

Sarunājoties ar cilvēkiem psihoterapijas ietvaros, bieži saskaros ar to, ka „reliģiski korektas” atbildes bieži nestrādā, jo tās cilvēkam atrodas tikai galvā. Respektīvi, cilvēks nav tās pieņēmis ar visu savu būtību, drīzāk iemācījies kā gatavu formulu. Krīzes brīžos šīs formulas, protams, sabrūk.

„Kolektīva” jēga nepastāv

Tātad, gatavas atbildes nelīdz. Logoterapija uzskata, ka universāla jēga nepastāv. Frankls nenoliedz garīgu realitāti, bet atstāj to teoloģijai. Viņam vairāk interesē tas, kā konkrēts cilvēks atrod savu jēgu konkrētā situācijā.

Pat ja cilvēks saka: „Manas ciešanas ved mani pie svētuma”, es vienmēr pārjautāju: „Kā tieši? Kā jūs saprotat svētumu? Kāds būtu tieši Jūsu svētums?” Tas ļauj sasniegt dziļumu un uzsvērt cilvēka personisko atbildību.

Ja cilvēkam izdodas atklāt autentisku jēgu, tam parasti seko kāds konkrēts lēmums. Galvenais, kas veido personību, ir tās lēmumi.

„Nevis cilvēks ir tas, kurš uzdod dzīvei jautājumu par jēgu. Dzīve ir tā, kas katru dienu uzdod cilvēkam jautājumus. Cilvēks ir tas, kuram dzīves priekšā jāsniedz atbildes,” brīdina Frankls.

Kā norāda cits logoterapijas virziena pārstāvis Alfrids Lengle, neirotiķis ir cilvēks, kurš attiecībā pret dzīvi ieņem pasīvu pozīciju: „man gadījās”, „tā vienmēr notiek”, „tā nav mana vaina”, „es jau neko” un tml. Jautājums par to, kas ir tava jēga dotajā mirklī, ved pie apziņas, ka dzīve notiek šeit un tagad. Un citas dzīves nebūs.

Radošums, mīlestība un ciešanas

Bet kā lai meklē personisko jēgu? Frankls norāda, ka tā atrodama trīs dzīves sfērās: radošumā, attiecībās un ciešanās. Ja nezini, kāda šobrīd jēga Tavai dzīvei, izpēti, kas notiek šajās dimensijās. Radošums nozīmē produktivitāti, tādu dzīvi, kas patiešām ir auglīga visplašākā nozīmē. Piemēram, kāds vīrietis piedzīvo smagu krīzi laulībā, attiecības var sabrukt, kas sagādā viņam dziļas ciešanas, liek justies bezspēcīgam, vājam. Tomēr katru ritu šis vīrietis brauc uz darbu autoservisā. Pildot savus pienākumus, viņš tā kā pārslēdzas citā režīmā: viņš ir produktīvs, viņš palīdz klientiem savest kārtībā viņu auto, kas sniedz viņam gandarījumu. Viņš redz tam JĒGU. Tas viņu neatbrīvo no smagas situācijas, taču sniedz spēku un nostiprina vēlmi dzīvot tālāk.

Jēgu var saskatīt arī attiecībās, vienkāršāk izsakoties – mīlestībā. Šī dimensija droši vien neprasa īpašus paskaidrojumus. Kad mīlām, daudz ko spējam izturēt. Jauna māmiņa, ceļoties pa nakti pie raudoša zīdaiņa, nejūtas priecīga vai gandarīta, taču viņa zina, ka dara to mīlestības vārdā. Šī sieviete par spīti savam nogurumam dziļi apzinās, ka tam, ko viņa dara ir jēga.

Trešā joma ir ciešanas. Diemžēl bieži saskaros ar to, ka mēs bieži jaucam savu neirotisko tieksmi ciest un upura lomu ar jēgpilnām ciešanām, ko visspilgtāk ilustrē, protams, pats Kristus. Kā raksta Frankls, ciešanām ir jēga tikai tad, ja tās nevar novērst. Piemēram, ja cilvēks cieš no fiziskām sāpēm, ko var mazināt ar attiecīgiem preparātiem, tas noteikti ir jādara. Taču gadās, ka ciešanas ir neizbēgamas. Un tad tām ir noteikta jēga. Cilvēka aicinājums ir šo jēgu atklāt. „Cilvēkam var atņemt visu, izņemot vienu: pēdējo brīvības kripatiņu, t.i. brīvību izvēlēties savu nostāju jebkādos apstākļos, izvēlēties savu personīgo ceļu,” atgādina Frankls.

Tiem, kuri vēlas dziļāk iepazīties ar logoterapijas pamatiem un pielietot tos savā ikdienā, iesaku palasīt to, kas pieejams internetā.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”