Ikkatra patiesa dzīve ir satikšanās. (M.Būbers) Daudzi no mums ilgojas pēc patiesas satikšanas ar sevi un vēl kādu. Meklējot autentisku kontaktu, mūs sagaida grūtības – mūsu pašu un apkārtējo bailes, neuzticēšanās, pagātnes šabloni un ievainojumi. Tomēr meklēt ir vērts, jo mīlēt ir vērts.

Vainas sajūta. Pretrunu vai paradoksu kamols… Tā ir daļa no mūsu cilvēciskuma, kas reizē spēj šo cilvēciskumu sagraut. Tā ir apziņa, ka mūsu dzīve neatbilst mūsu pašu radītiem ideāliem. Un visai bieži vaina rodas kā atgādinājums, ka šobrīd mums neizdodas dzīvot tā, kā no sirds ilgojamies…

Предстоящая группа будет полезна людям с трудностями в понимании себя, своих чувств и поведения во взаимоотношениях со значимыми другими (партнерами, родителями, детьми и т.д.).

Viens no populāriem psiholoģiskiem mītiem skan šādi: cilvēka dzīvi un personību nosaka pagātne. Saskaņā ar to esam bērnības notikumu ķīlnieki, turpinot vien atražot vecas traumas un uzvedības shēmas. Īstenībā cilvēks ar visiem saviem ierobežojumiem tomēr paliek brīvs un katru savas dzīves mirkli rada it kā no jauna. Šī atziņa katram no mums dod cerību uz pilnasinīgāku dzīvi jau šodien, jo vissvarīgākais mirklis ir šeit un tagad.

Mūsu sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka palīdzēt nozīmē sniegt padomus. Katrs no mums ne reizi vien ticis “apdāvināts” ar padomiem (parasti – nelūgtiem). Kā “pareizi” audzināt bērnus. Kā atrast “īsto” cilvēku. Kā un kurā brīdī jāuzvedas. Kas jādomā, jādara, jāēd.