Katru dienu pasaule dažādos veidos aicina mūs uz izcilību – darbā, uzturā, izklaidēs, attiecībās. Arī bērnu audzināšanā. Visur apkārt valda rožains priekšstats par to, ka „tu vari visu, tikai jāpacenšas.” Un ja nesanāk, jāpacenšas vēl. Un varbūt vēl un vēl. Dziņai pēc perfektiem panākumiem ir sava ēnas puse. Šoreiz stāsts būs par audzināšanu. Un nevis izcilu, bet tikai pietiekoši labu.
Nonākot psihologa vai psihoterapeita kabinetā pirmo reizi, saruna parasti sākas no grūtību izklāsta: kas tieši traucē, izraisa diskomfortu, liek ciest. Pie visas sūdzību daudzveidības jāatzīst, ka lielākoties runa ir par divām lietām: nepatīkamiem iekšējiem stāvokļiem (piemēram, nomāktība, nemiers, agresivitāte, šaubas, nedrošība) vai nepatīkamiem pārdzīvojumiem attiecībās. Kopumā uz terapiju atved simptoms.
Kurš gan nav ilgojies pēc miera, drošības un aizsargātības, ko par spīti visām dzīves vētrām mums būtu sagādājis kāds cits? Vai arī kurš no mums nav iemīlējies līdz ausīm, svēti (bet neilgi) ticot, ka tas otrais tik tiešām spēj darīt mūs laimīgus?
Sapņi, murgi, nakts redzējumi… Šķietami haotisks sižets, kas izplūdis no mūsu dvēseles dziļumiem. Bet varbūt – tikai nejaušība? Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka sapņi var kļūt par spēcīgu iedvesmas un stiprinājuma avotu. Lai tā tas būtu, varam iemācīties ar vērību un interesi izturēties pret to, kas pie pirmā acu uzmetiena šķiet neloģisks vai pasakains.
Eross saistīts ar kaisli visplašākajā nozīmē, spontanitāti, iedvesmu, Ikdiena – ar saistībām, robežām, rutīnu. Bez Erosa dzīve zaudē savu garšu, taču Eross bez robežām spēj dzīvi sagraut. “Mīli un dari ko gribi”, saka sv.Augustīns. Meklējot līdzsvaru starp Erosu un Ikdienu, mēs īstenībā meklējam atbildi uz jautājumu – ko man nozīmē MĪLĒT.
Noslēdzot raidījuma “Mīlestības terapija” 4.sezonu, apkopojam iedvesmojošus stāstus un sarunājamies par laimi, kas ir iespējama, kaut arī visapkārt ir tik daudz nepilnību. Esam dziļi pateicīgi mūsu klausītājiem, kā arī “Radio Marija Latvija” komandai par vēl vienu raidījuma pastāvēšanas gadu.
Tas, uz ko cerējām, nav piepildījies. Cilvēki, dzīve, apstākļi, Dievs mūs pievīla. Pasaules netaisnīgums kļūst neciešams. Turklāt arī paši nemaz neesam izcilības virsotnēs. Aizvainojums ir “nē” visam tam, kas neatbilst mūsu ekspektācijām.
Daudziem no mums laiku pa laikam rodas sajūta, ka dzīvojam “ne savu” dzīvi. Tādos brīžos tā šķiet pelēka un tukša. Par spīti daudziem iekšējiem un ārējiem ierobežojumiem tomēr pastāv iespējas atgriezt savai dzīvei autentiskumu.
Iekšējas spriedzes pamatā parasti ir trauksme, no kuras neviens cilvēks pilnībā izvairīties nespēj. Kā raksta Rollo Mejs, trauksmi nevar novērst, bet var to mazināt un ievirzīt radošā gultnē.
