Viens no populāriem psiholoģiskiem mītiem skan šādi: cilvēka dzīvi un personību nosaka pagātne. Saskaņā ar to esam bērnības notikumu ķīlnieki, turpinot vien atražot vecas traumas un uzvedības shēmas. Īstenībā cilvēks ar visiem saviem ierobežojumiem tomēr paliek brīvs un katru savas dzīves mirkli rada it kā no jauna. Šī atziņa katram no mums dod cerību uz pilnasinīgāku dzīvi jau šodien, jo vissvarīgākais mirklis ir šeit un tagad.

Mūsu sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka palīdzēt nozīmē sniegt padomus. Katrs no mums ne reizi vien ticis “apdāvināts” ar padomiem (parasti – nelūgtiem). Kā “pareizi” audzināt bērnus. Kā atrast “īsto” cilvēku. Kā un kurā brīdī jāuzvedas. Kas jādomā, jādara, jāēd.

Pusmūžs ir izšķirošs dzīves posms, kad katrs no mums neatkarīgi no paša vēlmēm un gatavības piedzīvo dilemmu: saglabāt veco identitāti, kas nonākusi pretrunā ar patiesām dvēseles ilgām, vai arī ļauties smagam transformācijas procesam, kas var paplašināt mūsu sirdi un dāvāt mums lielāku briedumu.

“Trauksme pastāv tur, kur pastāv iespējas radīt. Radīt sevi pašu, tiecoties kļūt pašam, kā arī kļūt par radītāju neskaitāmos ikdienas darbos,” saka Rollo Mejs. Trauksme skar cilvēku tik dziļi, ka pati dzīve bez tās būtu neiedomājama. Staties pretī savai un citu trauksmei prasa drosmi, izlēmību, uzdrīkstēšanos. It īpaši laikos, kad visapkārt valda nenoteiktība.

Krīzes un apjukuma laikā dažādas garīgas tradīcijas aicina mūs pievērsties savām iekšējām norisēm, meklējot gudrību un resursus turpmākai dzīvei. Šie resursi apslēpti neapzinātajos psihes slāņos, taču tie kļūst pieejami caur sapņiem. Sapņu valodu var iemācīties, un psiholoģija piedāvā konkrētas metodes, kā to izdarīt.