“Kamēr nabagie iet uz baznīcu, bagātie dodas pie psihologiem”, “Kāda jēga no sarunas, psihologs jau neko neārstē!”, “Ja man ir Dievs, tad psihologs nav vajadzīgs”. Pēc kārtējas karstas diskusijas sociālajos tīklos laiks atgriezties pie mītiem, kas liek mums uzturēt bezjēdzīgu konfrontāciju starp psiholoģiju un reliģiju.

Mīts nr.1. Ticīgiem cilvēkiem nav ko darīt psihologa kabinetā

Ticīgiem cilvēkiem nav ko darīt ķirurga (skolotāja, ierēdņa…) kabinetā. Vēršanās pie psihologa vai psihoterapeita pēc palīdzības reizēm tiek uzskatīta par vājuma vai slimības pazīmes. Taču nenormāls cilvēks parasti palīdzību nemeklē. Palīdzību meklē normāls cilvēks, kuram pietiek drosmes atzīt, ka viņš savā dzīvē (uz doto brīdi) ar kaut ko netiek galā. Arī ticīga cilvēka dzīvē var būt periodi vai konkrētas situācijas, kad vajag tikt skaidrībā ar savām jūtām, iziet cauri dvēseles sāpēm vai uzlabot attiecības ar vīru, bērniem vai kolēģiem. Tādēļ ir vajadzīgs psihologs (protams, labāk sadarboties ar tādu speciālistu, kurš saprot, kas ir ticība un orientējas kristīgas dzīves specifikā).

Mīts nr.2 Dievs tāpat visu dziedinās

Kad runa ir par fiziskām traumām, visi cilvēki neatkarīgi no ticības vai neticības saprot, ka būtu jāvēršas pie ģimenes ārsta, ķirurga vai cita speciālista. Un tas neizslēdz iespēju un nepieciešamību lūgt, lai Dievs svētī ārstēšanas procesu. Reizēm cilvēki piedzīvo brīnumainas dziedināšanas arī fiziskā sfērā. Tomēr tie pārsvarā ir izņēmumi. Visbiežāk pie ārsta tomēr ir jāiet.

Dīvainā kārtā kad runā ir par cilvēka emocionālo veselību, šis princips tiek ignorēts. Ir situācijas (piemēram, atkarība vai līdzatkarība, dusmu lēkmes, dažāda veida trauksmes, bailes un citi sāpīgi pārdzīvojumi), kad cilvēks parasti nespēj tikt galā pats. Protams, var nostāties ikonas priekšā un gadiem ilgi lūgt, lai Dievs dziedina. Manuprāt, tas noteikti ir jādara. Bet vai tas izslēdz cita veida aktivitāti? Vai mēs šādā gadījumā neesam līdzīgi slavenajam personāžam, kurš plūdu laikā atteicās evakuēties ar laivu un vēlāk ar helikopteru, apgalvojot, ka “Dievs viņu glābs”. Dievs arī vēlējās viņu glābt, sūtot viņam palīdzību caur citiem cilvēkiem. Tomēr šis “ticīgais” bija iedomājies, ka notiks kaut kas pārdabisks, neparasts. Rezultātā viņš vienkārši noslīka.

Mīts nr.3 Psihologs var apdraudēt manu ticību

Ticības dāvanu neviens nevar atņemt, to var tikai pazaudēt. Ja cilvēks dzīvo intensīvu garīgu dzīvi, praktizē lūgšanu, pieņem sakramentus, izmanto garīgā vadītāja palīdzību, uztur ciešas saiknes savā kopienā, tad būtu grūti iedomāties, kādā veidā godīga saruna par jūtām, pārdzīvojumiem un dzīves lēmumiem var atņemt kristietim viņa ticību. Galu galā visi ticīgie ir aicināti dzīvot patiesībā un Dieva bērnu brīvībā (nevis šaubās, bailēs, nepiedošanā vai līdzatkarībā).

Mīts nr.4 Baznīca ir pret psiholoģiju

Cik man zināms, neviena no kristīgām konfesijām nav oficiāli nosodījusi psiholoģiju kā tādu. Atsevišķu ticīgo un garīdznieku negatīvo noskaņojumu pret šo nozari nevajag jaukt ar Baznīcas oficiālo pozīciju. Cita lieta ir atsevišķi un visai pamatoti brīdinājumi par konkrētu psiholoģijas skolu okulto raksturu (par to sk. zemāk).

Mīts nr.5 Kristietība nav savienojama ar psiholoģiju

Stingi sakot, kristietībā (tās veselīgā izpratnē) nevar būt pretrunā ar psiholoģiju. Tāpat tā nevar būt pretrunā ar bioloģiju vai matemātiku. Jo reliģija aplūko garīgo jomu un to, kā cilvēks var izdzīvot attiecības ar Dievu.Reliģija pārsvarā nodarbojas ar morālām kategorijām. Savukārt psiholoģijas (īpaši konsultatīvas psiholoģijas) galvenais darba priekšmets ir jūtas. Savukārt jūtas, kā zināms, netiek pakļautas morālam vērtējumam.

Mīts nr.6 Garīdznieks var to pašu

Garīdznieks parasti nevar “to pašu”, jo tas vienkārši nav viņa kalpojuma pamatuzdevums. Lielos vilcienos priesteris vai mācītājs ir aicināts rūpēties par draudzes locekļu garīgo attīstību. Skaidrs, ka sava kalpojuma ietvaros labs garīdznieks veic pastorālas sarunas, daudz kontaktējas ar cilvēkiem. Arī viņš faktiski pielieto psiholoģiskas zināšanas. Tomēr viņa darbam ir cita specifika – palīdzēt mums ceļā uz svētumu, nevis nodarboties ar mūsu jūtām.

Tas nav vienīgais aspekts. Ir arī prozaiskas lietas: garīdznieku trūkst, viņi ļoti bieži ir pārslogoti. Daudzi no viņiem nevar veltīt daudz laika katram atsevišķam cilvēkam. Diemžēl (kā jau jebkurā nozarē) ir arī tādi, kuri uztver savu kalpojumu diezgan pavirši un negrib iedziļināties.

Otrais grāvis

Tā kā šis raksts ir adresēts pārsvarā ticīgiem cilvēkiem, vairāk pievērsos tiem mītiem, kas eksistē attiecīgā vidē. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šī ir vienīgā galējība. Savi mīti ir iesakņojušies arī pretējā barikāžu pusē. Lūk, daži no tiem: “garīgā un emocionālā joma ir viens un tas pats”, “cilvēkam vienmēr jāseko savām jūtām”, “mīlestība ir jūtas”, “kristietība uzspiež cilvēkiem vainas apziņu un neļauj priecāties par dzīvi” un tml.

Jāņem vērā arī tas, ka atsevišķos psiholoģijas virzienos ir vērojama ļoti stipra okultisma un New age kustības ietekme (transpersonāla psiholoģija, Helingera izkārtojumi, pozitīva domāšana un daži citi). Skaidrs, ka šīs lietas nav savienojamas ar kristietību. Tomēr uzskatīt visus psiholoģijas virzienus un skolas par kaitīgām jau pēc definīcijas ir tikpat liels fanātisms un aprobežotība kā uzstādījums “visas reliģijas ir vienādas (kaitīgas, bezjēdzīgas, stulbas)”.

Labi apzinos, ka viss augstākminētais ir tikai mana versija, kas nebūt neizsmeļ kristīgas psiholoģijas un psiholoģijas kristietībā problemātiku. Diskusija par to, vai un kādā veidā  integrēt psiholoģiju un garīgumu, notiek visā pasaulē. Un lai spētu diskutēt, sākumā ir vērts kaut vai izkāpt no ierakumiem.