GARĪGUMS UN SEKSUALITĀTE. Kādēļ „gan, gan” ir labāks par „vai nu, vai”

frida-castelli-bacio-602x425

Cilvēka seksuālās un garīgās dimensijas pretnostatīšana ir klasiska kļūda, kuras iemesls, manuprāt, saistīts nevis ar nepietiekamām zināšanām, bet ar bailēm un personīga brieduma trūkumu. Cilvēks vienmēr, no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei, ir un paliek seksuāls un garīgs.

Skatoties tīri praktiski, šie pat nav divi dažādi personības līmeņi. Seksualitāte nav „pagrabs”, jo tās nozīme stipri pārspēj jautājumu par seksuālo dziņu kā tādu. Seksualitāte ir iekšējais spēks, auglīgums, vitalitāte, dzīvība visdažādākajos aspektos. Seksualitātes briedums cieši saistīts ar spēju mīlēt un izdzīvot atšķirīgas mīlestības formas.

Tāpat arī garīgums nav personības „bēniņi”. Tas nav tikai stāsts par „augstām matērijām”, kas aprobežotos ar lūgšanām, rituāliem un reliģiskām lietām. Slavenais austriešu psihiatrs Viktors Frankls saista garīgumu ar cilvēka ilgām pēc jēgpilnas dzīves. Garīguma izpausmes, pēc Frankla domām, ir gan sirdsapziņa, gan garīga intuīcija, gan spēja mīlēt, gan atvērtība pasaulei. Protams, teoloģiski garīgumu definē citādāk, kas ir dabiski, jo katrā zināšanu jomā pastāv specifiska valoda un akcenti.

Frankla psiholoģijas valodā garīgums ir cilvēka „paštranscendence”, jeb spēja un pat vajadzība pārvarēt paša ierobežojumus, iziet ārpus saviem rāmjiem. Gribu piebilst, ka šai Frankla idejai nav nekāda sakara ar mūsdienās tik populāro formulu „dievs ir manī”. Nē, Frankls nedievina cilvēku, grāmatā „Reliģija un psihoterapija” viņš pat izsmej šo primitīvo „teoloģiju”.

Vai nu, vai

Pēc maniem novērojumiem, cilvēki, kuri iztēlojas garīgu dzīvi kā atrautu no praktiskiem dzīves aspektiem, no ķermeņa un psihes, no reālām attiecībām, dzīvo ar nobloķētu seksualitāti. Kas par to liecina? Kontaktējoties ar šādiem garīguma „speciālistiem”, grūti nesajust vēsumu, atsvešinātību, intelektualizēšanu. Pat ķermenis un sejas mīmika šādām personām, šķiet, ir „sasalušas”. Garīguma eksperts zina pareizas atbildes uz visiem jautājumiem un ar vieglu sirdi steidzas pamācīt tos, kuri vēl nav pietiekoši garīgi.

Protams, pastāv arī cita galējība – seksualitātes redzējums, kas balstās uz primitīviem aizspriedumiem, un kas tik tiešām ir tālu no garīguma un jēgpilnas dzīves. Viens no spilgtiem fenomeniem šajā ziņā ir „pavedināšanas kursi” (pick-up training) un citi pop-psiholoģijas produkti, kas māca uztvert otro personu kā objektu, priekšmetu. Šāda tipa manipulācijas metodes der dziļi ievainotiem cilvēkiem, lai īslaicīgi piesaistītu citu dziļi ievainotu cilvēku simpātijas.

erotic-flower-heike-hultsch

Vēl viens primitīvas un aprobežotas seksualitātes uztveres fenomens ir pornogrāfija, kas pēc būtības ir pieaugušiem zēniem domāta pasaciņa, kurā „sieviete vienmēr grib, bet vīrietis vienmēr spēj.”

Pārvarēt šķietamas pretrunas

Mani uzrunā britu psihologa Ernesto Spinelli teiktais, ka sekss ir viens no klātbūtnes izpausmes veidiem, bet seksualitāte jāuztver kā viena no cilvēku attiecību dimensijām. Šo definīciju es lietoju arī psihoterapijas procesā, jo praktiski katrā ilglaicīga darba gadījumā uzpeld arī seksualitātes jautājums. Ja cilvēks ir ievainots, viņš ir ievainots arī savā seksualitātē.

Seksualitāte ir spēks, kas pamudina mūs ieiet attiecībās. Katrs cilvēks ir seksuāls, jo katram piemīt vajadzība un tieksme būt kontaktā ar citiem.

Skaidrs, ka seksualitāti var uzlūkot arī šaurā nozīmē – kā tieksmi vairoties, kas acīmredzami atgādina par mūsu nesaraujamām saitēm ar dzīvnieku pasauli. Taču cenšoties dziļāk saprast un atrisināt konkrētas personas vai pāra seksuālās grūtības, šī bioloģiska vīzija diez vai būtu palīdzoša.

Spinelli raksta, ka seksuālas problēmas atspoguļo grūtības attiecībās kopumā, kurās, iespējams, valda dziļa neuzticēšanās sev vai citiem, apjukums, nespēja vai nevēlēšanās būt intimitātē, tuvībā ar savu otro pusi. Piemēram, viena no vīriešiem raksturīgām seksuālām disfunkcijām ir nespēja ejakulēt, t.i. pabeigt dzimumaktu. Var gadīties, ka šī konkrēta problēma liecina par kaut ko dziļāku – nespēju atslābt dzīvē vispār, neapzinātu vēlmi visu kontrolēt, apspiestām negatīvām jūtām pret savu partneri vai visiem pretēja dzimuma cilvēkiem. Vai arī daudzām sievietēm raksturīgas grūtības sasniegt orgasmu vai vispār sajust mīlēšanas baudu. Ne vienmēr, bet bieži zem tā slēpjas gan vardarbības pieredze, gan riebums pret savu ķermeni, gan bailes no savas seksualitātes spēka, gan citi faktori.

Mother-Nature-3-1-e1556025787168

Gan, gan

Katrā konkrētā stāstā seksualitāte un garīgums cieši pārklājas, jo cilvēks ir veselums. Kāda jauna sieviete, kas bērnībā piedzīvojusi seksuālu izmantošanu, atceroties pagātnes briesmas, uzdod sev jautājumu: vai seksuālai dzīvei un attiecībām ar vīriešiem viņas gadījumā vispār ir jēga? Šī cilvēka pieredzē seksualitāte saistās ar postu un nežēlību. Garīgi izaugt viņas gadījumā varētu nozīmēt pamazām atgūt spēju uzticēties. Reizē šis ir arī dziļi reliģisks jautājums, jo praksē nav iespējams uzticēties Dievam, bet neuzticēties sev un citiem cilvēkiem.

Kāda cita sieviete cietusi no apcelšanas, viņas ķermeņa apsmiešanas no ģimenes locekļu puses. Sajūtot apkārtējo skatienus, viņu pārņem kauns un vēlme izzust. Viņa ienīst savu ķermeniskumu, izdzīvo to kā kaut ko svešu, cīnās ar tieksmi darīt savam ķermenim pāri. Viena no sievietes visdziļākajām vajadzībām ir apzināties savu skaistumu. Vai viņai pietiktu drosmes sadraudzēties ar savu ķermeni? Un šis atkal ir arī garīgs jautājums, jo nevar taču mīlēt tuvāko, bet ienīst savu miesu.

Kāds savā draudzē aktīvs vīrietis dusmojas uz Dievu, jo nespēj pieņemt seksuālos ierobežojumus, kas paredzēti kristietībā. Arī te seksualitāte un garīgums veido vienotu sarežģītu kombināciju. Ierobežojums, ko pieaugušais uztver kā ārēju, „no augšas” uzspiestu direktīvu, dabiski izraisa vēlmi pretoties. Starp citu, šāda veida pretestība ir viena no psihiskas veselības pazīmēm. Mums parasti ir grūti pieņemt normas, ko iekšēji neuztveram kā savas. Dusmas uz Dievu un citām autoritātēm parasti izriet no nedrošības, bailēm no brīvības un atbildības.

Kāds cits vīrietis tik ļoti ilgojas patikt sievietēm, ka brīžiem pazaudē sevi. Viņš pavedina un savaldzina daudzas sievietes, slēpjot zem tā savas bailes un dusmas uz māti, māsām, sievu, sievieti kā tādu. Psihoterapeits Viesturs Rudzītis norāda, ka pastāv divi galvenie veidi, kā vīrietis cieš sakāvi: viņš vai nu guļ uz dīvānā ar aliņu vai nu iekaro vienu sievieti pēc otras. Abos gadījumos vīrietis pēc būtības paliek pasīvs un nepilda savu aicinājumu, jo viņam nav misijas, nav reāla mērķa, kam viņš varētu veltīt savus spēkus. Šādam vīrietim seksuāla dzīve kļūst par patvērumu, izvairoties no nopietniem dzīves uzdevumiem. Vēlos piebilst, ka seksualizācija, uzmācīga ķermeņa, „vīrišķības” vai „sievišķības” demonstrēšana ir psiholoģiska aizsardzība, kas piemīt personām, kurām parasti bail no reāla seksuāla kontakta un emocionālas tuvības.

“Cilvēki vairāk kautrējas nevis no fiziska kailuma, bet gan no maiguma, kas iet roku rokā ar psiholoģisku un garīgu atkailinātību”, raksta amerikāņu eksistenciālis Rollo Mejs („Love and Will”). Tajā brīdī, kad riskējam un ļaujam sev būt tuvībā, būt patiesā atkailinātībā, jautājums par garīguma un seksualitātes nošķirtību atkrīt, jo viss galu galā kalpo vienam mērķim.

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s