Nauda pieder pie modernās kultūras visspēcīgākajiem simboliem. Tajā savijas mūsu pašu individuālā un dzimtas pieredze, apzināti uzskati un neapzinātas nostādnes, kultūras un reliģijas vēstījumi. Neviens no mums nav izvēlējies dzīvot naudas piesātinātā realitātē. Mēs tajā esam „iemesti” un nevaram ar to nerēķināties. Tomēr mūsu pašu ziņā paliek tas, kā tieši veidojam savas personīgās attiecības ar naudu.

PĒDĒJĀ IESPĒJA PIETEIKTIES UZ INTENSĪVO NEDĒĻAS NOGALI “PROBLĒMAS AR NAUDU: KO AR TĀM IESĀKT?”

Lietuviešu psihiatrs Aleksandrs Aleksejčiks dēvē naudu par trešo lielāko cilvēces izgudrojumu vai ieguvumu (attiecīgi – pēc uguns un riteņa). Un runa nav par ekonomiskiem aspektiem. Nauda ir daudz plašāka par tās ekonomisko pielietojumu. „Salīdzināšanas līdzeklis. Vērtēšanas līdzeklis. Izpausmes līdzeklis. Materializācijas, rīcības un otrādi – dvēseliskuma, garīguma līdzeklis,” raksta slavenais dakteris.  Piedaloties viņa vadītajās terapijas grupās, ne reizi vien esmu pārliecinājies, kā apzināta izturēšanās pret naudu sekmē cilvēku briedumu, spēju mīlēt un uzņemties atbildību (konkrēti, nevis abstrakti) .

Ko nauda nozīmē tieši Tev? Kas ir pirmā asociācija, kas nāk prātā? Iespējams, tie ir luksus dzīves atribūti, skaista māja, grezns auto. Bet varbūt – noziedzība, vardarbība un visatļautība? Vai veselība, miers, brīvība?

Apcerot savas attiecības ar naudu, nepievērs tik daudz uzmanības domām. Drošāk būtu paļauties uz jūtām, iztēli, spontānām atmiņām. Tie par tavu reālo attieksmi izstāstīs daudz vairāk.

Kas ir Tava nauda?

Pirmā skolas diena, pirmais brauciens uz ārzemēm vai pirmā seksuāla pieredze parasti atstāj dziļu iespaidu. Līdzīgi ir ar naudu. Kā esi nopelnījis savu pirmo naudu? Visticamāk tā nebija pirmā algas diena pieaugušā vecumā. Kā pie Tevis atnāca Tava nauda? Kā esi izdzīvojis šo pirmo satikšanos? Kam esi šo naudu iztērējis (ieguldījis, atdevis, izmetis…) Ar kādām emocijām tā bija saistīta?

Savu pirmo naudu atceros diezgan spilgti. Kaut kad ap 6.klasi sapratu, ka manas dotības dažos skolas priekšmetos var pārvērst taustāmā labumā. Sāku rakstīt klases biedriem nelielus referātus par pieticīgu samaksu. Ja nemaldos, par pirmo „ražojumu” saņemu 60 santīmus, kas tajā brīdī likās daudz un pavēra plašas iespējas skolas veikaliņā.

Šī iedvesmojošā pieredze gan ātri aprāvās nepietiekošas konspirācijas dēļ. Kāda vērīga skolotāja konfiscēja kārtējo maksājumu un lika uzņēmējdarbību pārtraukt. Stāstot par notikušo manai mammai, viņa gan atzina: „Īsti nezinu, ko darīt – kaunināt par to, ka raksta darbus par naudu, vai uzslavēt par uzņēmību.” Atcerējos šo stāstu pēc daudziem gadiem, pārdomājot, kāpēc man brīžiem kauns prasīt adekvātu samaksu par saviem profesionāliem pakalpojumiem.

Mīts par racionalitāti

Aptuveni 300 gadus Rietumu pasaulē dominēja uzskats, ka finanšu jomā cilvēks vadās pēc racionāliem, jeb izdevīguma, apsvērumiem. Turpmāk šī teorija veiksmīgi sabruka, jo taisni izturēšanās ar naudu bieži ilustrē neracionālus cilvēka psihes aspektus.

Kā norāda psihoterapeite Ginta Ratniece, attieksmi pret naudu kopumā nosaka trīs faktori: personīga pieredze, cilvēka raksturs un universāli psihiskas dzīves mehānismi. 2002.gadā pētnieks Denjels Kanemans saņēma Nobela prēmiju, pārliecinoši pierādot, ka naudas ziņā (tēriņi, aizņēmumi, dāvanas un tml.) cilvēki pārsvarā neņem vērā nedz ekonomisko izdevīgumu, nedz loģiku, nedz zināšanas. Pieminēšu šeit dažas atziņas. Pirmkārt, zaudējumus mēs izdzīvojam daudz spēcīgāk nekā ieguvumus. Perspektīva pazaudēt 50 euro uz mums pamatā iedarbojas daudz jaudīgāk, nekā iespēja šādu naudu iegūt. Otrkārt, lietojot naudu, mēs parasti nevis nosvērti prognozējam savas rīcības sekas, bet ļaujamies brīža iespaidiem, jūtām un intuīcijai. Treškārt, mūsu uzvedību lielā mērā nosaka iepriekšējās uzvedības stereotips. Tātad, esam tendēti atkārtot vienu un to pašu. Ceturtkārt, savās prognozēs finanšu jomā balstāmies uz tā, ko visspilgtāk atceramies no pagātnes.

Viens no faktoriem, kas būtiski ietekmē mūsu turpmāko uzvedību, ir ģimenes pieredze. Arī mūsu vecākiem un tuviniekiem bijušas savas attiecības ar naudu. Aizvien bieži saskaros ar to, ka naudas tēma (tāpat kā sekss un nāve) Latvijas ģimenēs ir tabuēta.

Respektīvi – tiešā un nepārprotamā veidā par to gandrīz nerunā. Taču svēta vieta tukša nepaliek, mēs visi vienalga saņēmām spēcīgus vēstījumus. Labi, ja tos apzināmies un varam koriģēt pēc saviem ieskatiem. Tos neapzinoties, dzīvojam un izturamies pret naudu „neatgriežoties pie samaņas”.

Amerikāņu psiholoģe Arlena Metjusa (Arlene Matthews If I Think about Money so much, Why Can’t I Figure it out) izdala veselu virkni spēcīgu finansiālu vēstījumu, ko bērni saņem no vecākiem:

• Mana mamma stāstījusi, ka paradīzē nonāk tikai nabagie.
• Mans tētis uzskatījis, ka pie lielas nauda tiek vienīgi negodīgā veidā.
• Vecāki mani brīdinājuši, lai nevienam nestāstu, ka mums ir nauda, jo tad būšot problēmas.
• Vecāki man skaidrojuši, ka bērni ar mani draudzējas mūsu pārticības dēļ. Nebūs naudas – nebūs arī draugu.
• Vecāki mani pārliecinājuši, ka man jākļūst veiksmīgam, citādi viņi vecumdienās nonāks pansionātā.
• Mamma stāstījusi, ka sievietei nevajadzētu rādīt vīrietim, ka viņa prot pelnīt naudu.
• Tētis uzskatījis, ka vīrietim jāslēpj no sievietes savi ienākumi, jo pretējā gadījumā viņa atradīs veidu, ka izvilkt no viņa naudu.
• Mani vecāki stāstījuši, ka pastāv „naudas pelnīšanas noslēpums”, tomēr mūsu ģimene tas nevienam nav zināms. Citi spēj „taisīt naudu”, mēs – gan nē.
• Maniem vecākiem bija nauda, taču man tika mācīts, ka var pienākt diena, kad mēs pamodīsimies galējā trūkumā. Gadījies, ka ilgi nevarēju aizmigt, baidoties, ka no rīta mūs sagaida nabadzība, bads un aukstums.

„Svēta nauda”

Un šis ir tikai individuālais un ģimenes līmenis. Pastāv vēl kultūra. Tā var piešķirt naudai ļoti atšķirīgas nozīmes: mērvienība, talismans, apsolījums, saskarsmes līdzeklis, hierarhijas zīme, ierobežojums utt. Nauda kultūrā var asociēties ar labo vai ļauno, un šajā ziņā naudai ir ļoti spēcīga ētiska un reliģiska pieskaņa.

Nauda mūsu apziņā nekad nav tikai nauda. Mēs tai piešķiram sakrālo vai profāno spēku. Tīri ekonomiski svarīga tikai kvantitāte, taču reāli nauda ir dažāda. Pensijas ietaupījums, ko vecmamma ar trīcošam rokām noziedo mazbērnu studijām, nav tā pati nauda, ko nejauši atrodam uz trotuāra. Nauda, kas atnāk viegli, nejauši, atšķiras no tās, ko nopelnām ar smagu darbu. Bet arī darbs ir dažāds. Aicinājuma darbs nes vienu naudu, bet nemīlētais – pavisam citu.

„Ko Dievs domā par naudu? Kādēļ Viņš dod cilvēkiem naudu tik nevienmērīgi? Cik naudas jūs palūgtu Dievam, ja Viņš piedāvātu? Kāpēc tieši tik daudz? Kas mainītos jūsu fiziskajā dzīvē? Un dvēseliskajā? Un garīgajā? Un kādas saistības jums uzliktu šī nauda?” raksta Aleksejčiks. Mēs visbiežāk ilgojamies pavairot naudas daudzumu savā dzīvē, bet vai esam gatavi lielākai naudai? Un par ko vispār savā dzīvē esam gatavi tā pa īstam maksāt? Katrs no šiem jautājumiem ir zelta vērts.

Un kas ir Tava nauda?

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”