TRAUKSME. Iekšējā nemiera spēks un posts

SG-When-Anxiety-Becomes-a-Disorder-RM-1440x810

Tas, ko sadzīviski bieži saucam par spriedzi vai nemieru, bieži vien izriet no spēcīgas neapzinātas trauksmes. Uzreiz jāsaka, ka trauksme piemīt visiem cilvēkiem. Tradicionāli trauksmi pieņemts uztvert kā problēmu, taču pēc būtības tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, un mums nav dots izvēlēties, būt vai nebūt trauksmē. „Trauksme nav ienaidnieks, trauksme ir arī skolotājs, kas spēj norādīt ceļu pie autentiskas eksistences,” raksta slavenais amerikāņu psihoterapeits Ervins Jaloms. Dzīvība pati par sevi paredz trauksmainību, atšķiras tikai veidi, kā mēs katrs savu trauksmi izdzīvojam.

Esmu trauksmains cilvēks, biju tāds vienmēr un nu vairs neilgojos no tā tikt vaļā. Trauksme sagādā ciešanas tad, ja tās ir pa daudz, un ja cilvēks neprot vai nevēlas iesaistīties ar savu trauksmi dialogā.

Kāds salīdzinājis jūtas ar eņģeļiem, kuri, kā zināms, nes cilvēkam vēsti no Dieva. Neuzklausot un noraidot šo vēsti, eņģelis pārvēršas par dēmonu. Tātad, mērķis nav tikt vaļā no trauksmes, jo tas nozīmētu zaudēt svarīgu daļu no mūsu cilvēciskuma. Daudz būtiskāk ir iemācīties šo iekšējo „eņģeli” uzklausīt.

Slavenais britu psihoanalītiķis Vilfreds Bions reiz sacījis, ka psihologa kabinetā satiekas divi trauksmaini cilvēki, pretējā gadījumā šai tikšanas reizei nebūtu jēgas. Divi trauksmaini cilvēki. Divi jūtīgi cilvēki, viens no kuriem kā speciālists labāk orientējas savā trauksmē, taču nav no tās brīvs. Manuprāt, to var attiecināt uz jebkādu svarīgu satikšanos – starp vecāku un bērnu, vīrieti un sievieti, cilvēku un Dievu. Mūsu trauksmē atklājas mūsu aprobežotība, bailes no nenoteiktības un jūtīgums. Šīs īpašības, ko tik bieži sliecamies uzskatīt par trūkumiem, īstenībā ļauj mums patiesi satikt citus, tikpat nepilnīgus cilvēkus.

Daudzi no mums esam tik ļoti saauguši ar savu iekšējo nemieru, ka nemaz to nepamanām. Laba ziņa ir tā, ka to var iemācīties. Piemēram, var attīstīt sevī spēju sajust savu ķermeni un to, kas tajā notiek šobrīd. Trauksmei ir fiziskas izpausmes, piemēram, sastingums rokās un kājās, elpas trūkums, spiediena sajūta saules pinumā, „vēsums” vēderā un tml. Cilvēki, kuri labi izjūt savu ķermeni, var ātri pamanīt, ja trauksme pieaug. Tad jāuzdod sev jautājums, kas to izraisa. Iespējams, kāds notikums, saruna vai doma. Vēl viens solis – uzdot sev jautājumu, kā tas mani varētu apdraudēt. Protams, var aiziet racionalizācijas ceļu un sniegt „prātīgu” atbildi – da nekas! Pret šādām pārsteidzīgām atbildēm būtu jāizturas ar lielu skepsi.

Četras lielās trauksmes

Jaloms izdala četrus dzīves faktorus, kas neizbēgami izraisa trauksmi. Pie tām pieder nāve, izolācija, bezjēdzība un brīvība. Katrs cilvēks ir mirstīgs, un šī fakta atzīšana atmodina mūsos dziļu trauksmi. Arī šī fakta neatzīšana un nemirstības tēlošana no trauksmes neatbrīvo, tikai tad dzīvojam neapzināti, „neatgriežoties pie samaņas”. Nāves fakts ir briesmīgs un absurds, to mēs spēcīgi izjūtam, saskaroties ar mums dārgu cilvēku nāvi. Protams, ticīgiem cilvēkiem kabatā ir gatavas atbildes – nāve esot vien mirklis, kas atdala mūs no laimīgas mūžības. Jā, to saka mūsu ticība. Taču no nāves bailēm tā automātiski neatbrīvo. Galu galā, lai apzinātos, kas īstenībā ir kristīga cerība, vispirms godīgi jāsaskaras ar nāves absurdu. Citādi vārdi „Kristus uzvarējis nāvi” pārvēršas par kārtējo reliģiozo formulu.

Izolācijas trauksme izriet no acīmredzama fakta, ka katrs cilvēks ir dziļi vientuļš. Droši vien daudziem lasītājiem pazīstama vientulības sajūta pūlī – visapkārt ir cilvēki, taču iekšēji mēs esam pilnīgi izolēti. No šīs izolācija neglābj nedz ģimene, nedz laulība. Vientulība ir katra cilvēka dzīves realitāte. Un tas biedē. Mēs no šī fakta slēpjamies, saplūstot ar saviem bērniem un partneriem, meklējot atvieglojumu atkarībās un tml. Diemžēl pašos svarīgākajos mūsu dzīves pārdzīvojumos mēs visbiežāk paliekam vieni paši, citi cilvēki nespēj mūs pilnībā saprast. Tāpat arī mums godīgi jāatzīst, ka nespējam saprast citus. Šī fakta atzīšana padara mūsu trauksmi apzinātu un ļauj patiesi priecāties par atsevišķiem brīžiem, kad tuvība ar otru tomēr ir iespējama.

zink_angst_featured2-1024x585

Bezjēdzības trauksme nozīmē to, ka gatavas, universālas dzīves jēgas nav un nevar būt. Mēs dažādos veidos un visai meistarīgi izvairāmies atzīt to, cik daudz sevi veltam pilnīgi bezjēdzīgām lietām. Taču trauksme vienmēr atgādina – dzīves jēga nav pusfabrikāts, ko var iegādāties, izlasot kādu grāmatu vai apmeklējot retrītu. Atklāt savu, unikālo dzīves jēgu vai piešķirt jēgu tam, kas šķiet bezjēdzīgs, ir katra cilvēka lielais uzdevums.

Visbeidzot – esam brīvi. Un šī mūsu brīvība nozīmē milzīgu nenoteiktību, tātad, trauksmi. Cilvēki, kuri dzīvo totalitārās sistēmās, to piedzīvo mazākā mērā, jo sabiedrības struktūra sniedz gatavas atbildes un norāda „pareizus” virzienus. Protams, arī mēs individuālā kārtā spējam radīt sev šīs totalitāras sistēmas, kuru ietvaros „viss ir skaidrs”. Tie var būt stīvi uzskati, fanātiskas pārliecības, melnbalta pasaules uztvere. Tas viss ienes „skaidrību”, mazinot trauksmi. Un tomēr, pēc Sartra teiktā, esam nolemti brīvībai. Tas uzliek mums atbildību un paredz dārgu samaksu par jebkādu apzinātu vai neapzinātu dzīves izvēli.

Degviela izaugsmei

Pilnīgi piekrītu Rollo Meja rakstītajam (Rollo May, The Meaning of Anxiety), ka izvairīties no trauksmes nav iespējams, tomēr var to būtiski samazināt un daļēji novirzīt personības izaugsmei.

Viens no labākajiem veidiem, kā izmantot trauksmi produktīvi, ir radošums. Radoši apdāvināti cilvēki parasti ir izteikti trauksmaini, tomēr viņi prot trauksmes enerģiju pārvērst par kaut ko skaistu.

Šajā ziņā var runāt par veselīgu trauksmes izdzīvošanu. Un otrādi – izslēdzot no savas dzīves radošumu, spontānumu un autentiskumu, nonākam neirotiskas, neveselīgas trauksmes dzelžainos apskāvienos. Tātad, bērns vai pieaugušais, kurš attīsta savas spējas, talantus, veido veselīgas attiecības ar paša trauksmi.

r0_0_6000_3387_w1200_h678_fmax

Spriedzes mazināšanos sekmē arī savu ierobežojumu atzīšana un pieņemšana. Sarunājoties ar cilvēkiem, kuri cieš no paaugstinātas trauksmes, visai bieži redzams, cik nenormāli augstas prasības viņi sev izvirza. Perfekcionisms un pārspīlētas ambīcijas pastiprina neirotisku trauksmi. Grūti ir atslābt un priecāties, ja mums nemitīgi jāsasniedz pašu uzlikta augsta latiņa. Apaudzis ar absurdām nostādnēm par to, kā ir „jābūt”, cilvēks krāj pārgurumu un aizkaitinājumu, nemaz to neievērojot. Dzenoties pakaļ paša vai citu uzstādītam nereālistiskam ideālam, viņš nespēj sadzirdēt jūtu un ķermeņa brīdinājumus – „cilvēk, apstājies, ir stipri pa daudz!” Tad smaga fiziska saslimšana vai neciešamas panikas lēkmes kļūst par vienīgo iekšējo „stopkrānu”, kas tomēr liek piebremzēt.

Rollo Meja veiktie pētījumi apliecina, ka trauksmi mazina reliģiska ticība vai citi skaidri dzīves uzskati. Te gan jāpiebilst, ka runa iet par apzinātu pieauguša cilvēka ticību, nevis tikai iešanu uz baznīcu, pareizām frāzēm vai Bībeles citēšanu. Trauksmi mazina veselīga pašpārliecinātība, sevis veltīšana patiesi interesantām nodarbēm, kvalitatīvas attiecības (pie tām Mejs pieskaita arī seksuālas attiecības, kurās ir arī emocionāla tuvība). Galu galā neirotisku trauksmi mazina arī apzinātība attiecībā uz biedējošiem dzīves faktiem.

Mejs apraksta kāda vēža slimnieka gadījumu, kurš konsekventi noliedza acīmredzamo – viņa dienas ir skaitītas. Šis cilvēks vērsās pēc psihologa palīdzības, piedzīvojot neizprotamus, medicīniski neizskaidrojamus reiboņus. Psihoterapijas kursa ietvaros viņš bija spiests atzīt, ka mirst un viņam atliek pavisam maz laika. Šī bija briesmīga, biedējoša atziņa, taču kopš tā brīža reiboņi pārgāja. Neapzināta neirotiska trauksme pārvērtās par veselīgu trauksmi un ļāva šim pacientam izdzīvot atlikušo laiku apzināti un atbildīgi. Nez vai to var uzskatīt par stāstu ar laimīgām beigām, taču apzināta un radoša attieksme dod iespēju izdzīvot mums doto laiku pavisam citā kvalitātē. Un tas noteikti nav maz.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to TRAUKSME. Iekšējā nemiera spēks un posts

  1. Sofija saka:

    trauksme mani krata
    trauksme mani maļ
    trauksmīt rimsties nu!

    trauksme mani grūsta
    trauksme mani stum
    ko tu saki man?

    trauksme liek man dejot
    trauksme liek man dzejot
    tu man draudzene?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s