Vai ir svarīgi, lai psihologs būtu ticīgs?

Greekfish

Ticīgs cilvēks nevar iet pie neticīga psihologa (psihoterapeita), jo nesaskaņas garīgos jautājumos ir pārāk liels šķērslis kopīgam darbam. Aktīvi darbojoties kristīgā vidē ar šo viedokli saskaros gandrīz nepārtraukti.

Dažādu konfesiju kristieši Latvijā pārsvarā skeptiski izturas pret psiholoģiju kā tādu. Tiesa, šī skepse ir raksturīga arī mūsu sabiedrībai kopumā, jo psiholoģiska konsultēšana un psihoterapija ir kaut kas salīdzinoši jauns. Daudziem šķiet, ka tā ir dīvaina izklaide bagātniekiem, kuriem nav kur likt naudu un tml. Tomēr reliģioziem cilvēkiem ir arī citi iebildumi.

Piemēram, daži kristīgi plašsaziņas līdzekļi Latvijā uztur negatīvu psiholoģijas vīziju, popularizējot (manuprāt) muļķīgu viedokli, ka patiesi ticīgam cilvēkam psihologs nav vajadzīgs. Psiholoģija esot pārāk jauna zinātne (reizēm tiek apšaubīts arī tās zinātniskais raksturs). Tiek apgalvots, ka saruna tāpat neko neatrisina. Līdz ar to vispār nav skaidrs, par ko speciālists ņem naudu.

Un vispār – ja dvēselē kaut kas sāp, vajag vienkārši stipri lūgties. Un ja tas nepalīdz… tad vajag lūgties vēl stiprāk.

Kāds paziņa man sūdzas par neseno vizīti pie kāda psihoterapeita: “Viņa tikai klusēja, neko nedarīja, beigās paņēma naudu un pateica, ka varu atnākt vēlreiz”. Klienta sašutumam, protams, nav robežu. Turklāt psihoterapeits esot bijis kristīgs. Iespējams, līdz ar to no viņas tika sagaidīta visu fizisku un dvēselisku kaišu dziedināšana. Tūlīt un tagad.

iStock_000018220051Small

Cits stāsts: kāds ticīgs vīrietis šaubās, vai ir vērts turpināt darbu ar nekristīgu psihologu, jo “Dievs mūsu sarunā netiek ieaicināts”. Tajā pašā laikā terapija šim cilvēkam palīdz, rodas problēmu risinājumi. Iespējams, klients baidās, ka tie “nav no Dieva”. Jautājums, kas viņam traucē pašam ielūgt Dievu terapijas procesā. Vai tad ar to nepietiek?

Cits problēmas aspekts: ko par to visu saka psiholoģijas autoritātes. Laiki, kad ticība Dievam tika uzskatīta par kaut ko infantilu, ir pagātnē. Tagad tomēr dominē prasība ar cieņu pieņemt klienta pasauli tādu, kāda tā ir. Ja klients ir reliģiozs, tad tas ir jārespektē arī tad, ja viņa psihologs (terapeits) ir ateists vai agnostiķis. Tiek uzsvērts, ka īsts profesionālis spēj sniegt cilvēkam atbalstu neatkarīgi no atšķirīgiem uzskatiem.

No psihologa tiek sagaidīta neitralitāte. Sava viedokļa uzspiešana un padomu sniegšana (īpaši bez klienta pieprasījuma) ir nepieņemama.

Skaidrs, ka šīs prasības attiecas arī uz speciālistiem, kuri sevi pozicionē kā kristīgus: viņu uzdevums ir palīdzēt klientam saskaņā ar viņa pasūtījumu, nevis viņu evanģelizēt un pamācīt.

Man personīgi jautājums par ticības un psiholoģijas integrāciju ir īpaši nozīmīgs. Izvēloties šo profesiju, uzreiz apzinājos, ka vēlos strādāt t.sk. ar ticīgiem un reliģioziem cilvēkiem, kuru vērtības un grūtības man ir tuvas. Šīs ilgas pašlaik piepildās, un daži cilvēki atnāk tāpēc, ka vēlas būt saprasti arī tajos jautājumos, kas saistīti ar garīgumu. Jo skaidri nošķirt dvēseliskas un garīgas lietas ir vieglāk uz papīra nekā reālā dzīvē.

0416_therapy_630x420

Un tomēr viedoklis, ka nekristīgs psihologs nevar palīdzēt kristietim, pēc manām domām, ir aplams. Pilnīgi noteikti var. Protams, ar nosacījumu, ka viņš respektē savu klientu. Konsultēšanā daudz tiek strādāts ar problēmām, kuras ir kopīgas ticīgiem un neticīgiem (traumatiska pieredze, smagas jūtas, attiecības, krīzes, izvēle un tml.). Visiem šiem jautājumiem ir gan psiholoģiski, gan garīgi aspekti. Psihologs var palīdzēt ar to pirmo.  Starp neticīgu profesionāli un ticīgu neprofesionāli es noteikti izvēlētos pirmo. Piemēram, dzīvais klasiķis Irvins Jaloms ir ateists, tomēr viņa pieredze darbā ar reliģioziem klientiem ir apbrīnojama.

Vienlaicīgi negribas iekrist politkorektuma grāvī. Apgalvojums, ka psihologs spēj būt pilnīgi neitrāls, manuprāt, ir diezgan tālu no komplicētas realitātes. Diez vai kāds cilvēks vispār spēj būt pilnīgi neitrāls. Psihologa un psihoterapeita vērtībām ir nozīme konsultēšanas procesā pat tad, ja viņš tās atklāti neizpauž. Tādēļ kristiešu bažas ir saprotamas. Neticīga speciālista tolerance par spīti labiem nodomiem reizēm var likties mākslīga un nepatiesa. Kā parasti izvēle ir pašu rokās.

Psychotherapy1

Visbeidzot ir prieks, ka psiholoģija un reliģija no konfrontācijas pamazām pāriet pie integrācijas un sadarbības. Darbā ar cilvēka dvēseli (psihi, jūtām, emocijām, uzstādījumiem) reizēm ir nepieciešama speciālista palīdzība, jo mācītājs vai priesteris nevar sniegt atbalstu visās lietās. No otras puses, cilvēks bija, ir un paliks reliģiska būtne , ar to vienkārši ir jārēķinās. Mēģinājumi izspiest reliģiju no cilvēka dzīves pašlaik šķiet arhaiski. Komunistiem nav izdevies, neizdosies arī liberāļiem. Līdz ar to kontaktā ar ticīgiem klientiem reizēm priekšrocības būs tiem psihologiem, kuri orientējas reliģiskā dzīvē un paši seko kristieša aicinājumam.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Vai ir svarīgi, lai psihologs būtu ticīgs?

  1. Kristiana saka:

    Kāpēc uzskatāt, ka liberāļi nevar būt kristieši (t.i. reliģiozitāte nav savienojama ar liberālām vērtībām)? Vai tad reliģija ir tikai konservatīvo privilēģija?

    • marksjermaks saka:

      Hm, pārlasīju tekstu. It kā tas nekur nav rakstīts.

      • Kristiana saka:

        To secinu no šiem diviem teikumiem: “Mēģinājumi izspiest reliģiju no cilvēka dzīves pašlaik šķiet arhaiski. Komunistiem nav izdevies, neizdosies arī liberāļiem.” Kādēļ gan uzskatāt, ka liberāļi vēlas “izspiest reliģiju no cilvēka dzīves”? Vai liberāļi nevar būt kristieši u.c. reliģiju sekotāji?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s