Nonākot psihologa vai psihoterapeita kabinetā pirmo reizi, saruna parasti sākas no grūtību izklāsta: kas tieši traucē, izraisa diskomfortu, liek ciest. Pie visas sūdzību daudzveidības jāatzīst, ka lielākoties runa ir par divām lietām: nepatīkamiem iekšējiem stāvokļiem (piemēram, nomāktība, nemiers, agresivitāte, šaubas, nedrošība) vai nepatīkamiem pārdzīvojumiem attiecībās. Kopumā uz terapiju atved simptoms.

Tu neesi mašīna

Esam pieraduši izturēties pret sevi kā pret mašīnām, ko lielā mērā sekmē masu kultūra, veiksmes un panākumu kults. Taču nav ko aizbildināties ar ārējo. Saskaroties ar emocionāliem traucējumiem vai strupceļiem attiecībās, vēlamies turpināt tādā pašā garā: vienkārši salabojiet mani, iedodiet kādu metodi vai padomu („jūs taču esat psihologs!”) Tomēr simptoms liecina par dziļu pārmaiņu nepieciešamību. Lietojot tehniskas analoģijas, jūsu auto panelī iedegusies sarkanā brīdinājuma spuldzīte. Skaidrs, ka tas krīt jums un nerviem un rada diskomfortu. „Novērst simptomu” šajā gadījumā nozīmētu aizlīmēt nepatīkamo indikatoru, lai netraucē dzīvot.

Simptoms ir noderīgs indikators, kas norāda uz traumētu dvēseles daļu vai neizmantotu psihes potenciālu. Tā neirozes piedzīvošana pusmūža krīzes gados paver plašas iespējas personības transformācijai, pārējai no bērnišķas pozīcijas pie patiesa brieduma. Karls Gustavs Jungs uzskata, ka neirozes lēkme nekad nav nejauša. „Parasti tā rodas kritiskā brīdī, kad cilvēks izjūt nepieciešamību pēc jaunas psiholoģiskas adaptācijas,” viņš norāda.

Daudzos gadījumos zāles ir nepieciešamas un tās tiešām sniedz atvieglojumu. Tomēr neviena tablete neatbrīvo slimnieku no pienākuma atbildēt (pirmām kārtām jau sev pašam) uz jautājumu: kā esmu nonācis līdz savai depresijai (distonijai, vientulībai, līdzatkarībai un tml.), ko tā vēlas man pateikt, un kas man jāmaina turpmāk, lai tieku no tās vaļā (vai vismaz spēju ar to sadzīvot).

Tu ilgojies būt patiess

Visai bieži pārliecinos, ka neirotiski simptomi rodas kā dvēseles izmisuma kliedziens: sāc dzīvot autentiski, beidz izlikties par to, kas tu nemaz neesi!

„Socializācijas procesā un ārējas vides iespaidā mēs paši no sevis atsvešināmies. Mūsu iekšējie protesti sabrūk zem ārējas pasaules spiediena. Tomēr pusmūžā emocionālas traumas un dvēseles noniecināšana var novest pie tā, ka noteiktas psihes daļas atbildēs ar enerģisku pretošanos,” brīdina psihologs Džeimss Hollis. No šī viedokļa tiešām esam aicināti izpētīt un saprast savu simptomu, izturēties pret to kā pret draugu, nevis ienaidnieku. Un tā nav nekāda „pozitīva domāšana”, īstenībā šis ir vienīgais veids pārvarēt simptomu konstruktīvā veidā.

Tavs simptoms ir tavs draugs

Pats vienkāršākais veids, kā dziļāk saprast savu traucējumu būtību, ir uzdot sev jautājumu: „Par ko es tik ļoti pārdzīvoju? Kas mani uztrauc līdz tādai pakāpei?”

Netici prātam, kurš piespēlē ierastas racionalizācijas – „nekas jau īpašs nenotiek, viss kārtībā! Daudziem citiem iet grūtāk! Man jābūt laimīgam un pateicīgam!” Šis ir kārtējais pašapmāns un tas vairs īsti nestrādā.

Nākamais atslēgas jautājums ir – kurā jomā vai situācijā pašlaik jūtos bezspēcīgs? Ko svarīgu nespēju kontrolēt? Dāņu terapeite Eva Akselsena norāda, ka nespējot kontrolēt ārējo situāciju, bezspēcības upuris neapzināti rada neirotiskus simptomus, lai turpmāk kontrolētu vismaz savu slimību. Galējais pierādījums šai tēzei ir psihotiski stāvokļi: garīgi slims pacients iekšēji cieš no neiedomājas bezspēcības, taču uz āru tā izpaužas, teiksim, kā lielummānija, – „esmu varens”. Simptoms ļauj izlīdzināt kontrastu starp iekšējo un ārējo. Turklāt caur tik spēcīgiem simptomiem slimnieks spēj neapzināti kontrolēt apkārtējos, piespiež ar sevi rēķināties, kas kompensē iekšējo nespēku.

Vēl viena atziņa, ko varam aizgūt no Akselsenas, skan šādi: pasīvas dzīves stratēģijas mēdz pārvērsties par iracionālām psihiskām reakcijām. Šķiet, nevienam nav jāskaidro, ka sieviete, kura dzīvo ar vardarbīgu partneri, nevar justies labi. Taču daudzu faktoru dēļ viņai, iespējams, trūkst drosmes (labas pieredzes, atbalsta, naudas), lai aizietu prom un pārliecinātos, ka tā rezultātā pasaule nesabruks. Viņa pret savu dzīvi izturas pasīvi un pēc būtības bezatbildīgi. Viņas depresija un psihosomatiskas saslimšanas ir sava veida samaksa par izvēli palikt pasīvai. Tātad, kurā dzīves jomā esmu pārāk pasīvs? Kur trūkst manas iniciatīvas?

Kas manā dzīvē reāli mainītos, ja simptoms pazustu? Nesteidzies atbildēt: „Tad jau viss sakārtotos!” Pašlaik simptoms pilda noteiktas funkcijas, un tā novēršana neapzināti var tikt uztverta kā apdraudējums.

Vai tad veselība var kādu apdraudēt? Neapšaubāmi. Piemēram, tai pašai sievietei, aizejot no toksiskām attiecībām, būs jāiemācās dzīvot vienai pašai un uzņemties atbildību par visu, kas notiek. Vairs nevarēs būvēt savu ikdienu ap vīrieša dzeršanu, uzbrukumiem. Izvēloties patstāvību, viņa reizē zaudē destruktīvu, bet labi pazīstamu pamatu zem kājām. Tas biedē. Līdzīgā veidā trauksmes nomākto perfekcionistu-darbaholiķi biedē doma par nepieciešamību pārkārtot ikdienu par labu atpūtai un „nekā nedarīšanai”. Savukārt jaunieti ar neizdzīvotām sērām var biedēt nepieciešamība iegremdēties savās sāpēs, ieiet asaru ielejā, atzīt savu „vājumu” (īstenībā – jūtīgumu, cilvēciskumu).

Galu galā simptoms ir īpatnējs komunikācijas veids, caur ko izpaužam nepatīkamas jūtas vai nepiepildītas vajadzības. Ilgojoties pēc lielāka miera un apzinātības, esam aicināti panākt, lai netieša komunikācija pārvērstos par tiešo. Tas nozīmē, labāk ir pateikt kaut ko nozīmīgu caur vārdiem un rīcību, ne slimību.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”