Cilvēki pārsvarā uzskata, ka celibāts ir tas pats kā seksuālā atturība. Tomēr tā nav bezlaulības būtība, skaidro jezuīts, psihoterapeits, daudzu grāmatu autors Jaceks Prusaks (Jacek Prusak). Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju savā blogā pr.Prusaka intervijas tulkojumu.

Pētījumi liecina, ka Polijā galvenā Baznīcas problēma ir priesteru uzvedība. Vai Baznīcai draud uzticības krīze?

Ja Baznīca nebūs uzticīga Evaņģēlijam, tai vienmēr draudēs uzticības krīze. Tas ierakstīts Baznīcas dabā. Te darbojas arī pašsaglabāšanās instinkts, lai Baznīca nepārvērstos par totalitāru institūciju. Bez krīzēm uzticēšanās Baznīcai būtu mākslīga. Tad tā būtu tikai „izredzēto”, nevis grēcinieku Baznīca. Jūsu pieminētie pētījumi liecina, ka poļi par galveno Baznīcas problēmu uzskata nepilngadīgo personu seksuālo izmantošanu no priesteru puses. Sekojot līdzi tam, kā šīs lietas tiek risinātas, mūsos pieaug uzticēšanās Baznīcai, vai arī mēs to zaudējam.

Ja Baznīca nerīkojas pareizi un ātri, tā zaudē uzticību. Īpaši tad, ka tas tiek pakļauts vērtējumam ne tikai Baznīcas iekšienē. Runa nav par to, ka Baznīca zaudējusi uzticību. Drīzāk samazinās uzticēšanās priesteriem un bīskapiem kā publiskām personām.

Kas izraisa grūtības celibātā?

Noteikti tās ir rakstura īpašības un vispārējais brieduma līmenis. Tāpat vides apstākļi, kas apgrūtina vai sekmē dzīvi celibātā. Šodien celibātu uztver kā anahronismu vai pat pataloģiju. Vairumam tas paliek nesaprotams. Mēs dzīvojam panseksuālisma kultūrā, kur viss tiek reducēts līdz seksam. Tomēr nav tā, it kā topošiem priesteriem nebūtu laika un iespējas saprast, kas ir celibāts. Priesterus nemēdz iesvētīt nedēļas laikā pēc studiju uzsākšanas seminārā. Paiet ne mazāk kā seši gadi. Šeit gan rodas citas problēmas.

Kādas?

Parasti cilvēki noreducē celibātu līdz seksualitātei, ko attiecīgi noreducē līdz ģenitāliju līmenim. Celibāts tiek uztverts kā seksa neesamība. Skaidrs, ka tas ir milzigs vienkāršojums. Atcerēsimies, ka var atteikties no visa, izņemot mīlestību.

Kā to saprast?

Nav runa tikai par to, ka priesteris pozitīvā veidā atsakās no seksuālas ekspresijas. Skaidrs, ka no fiziskām izpausmēm atsakās citu vērtību dēļ. Vienlaicīgi priesteris neatsakās no pašas seksualitātes vai intimitātes. Uzskatot, ka celibāta vai mūžīgo solījumu ievērošana nozīmē atteikšanos no intimitātes un seksualitātes, mēs nepareizi saprotam celibāta būtību.

Paskaidrojiet, lūdzu.

Apgalvojums „man pietiek ar Dieva mīlestību un mīlestību pret Dievu” ir aizsardzības pozīcija, kas liecina par milzīgu vientulību. Atsakoties no savas seksualitātes, priesteris sevi sakropļo. Viņš cilvēciskā veidā sevi ierobežo. Otrā medaļas puse ir tas, it kā celibāts būtu tikai seksuāla atturība. Tā nav celibāta būtība.

Kas tad ir būtība?

Libido izmantošana, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem, kas izpaužas tuvās attiecībās, kurām nav erotisks raksturs. Tātad, nav runa par to, ka jākļūst par aseksuālo celibāta uzturētāju.

Mēs runājam arī par spēju palikt bezlaulībā?

Arī. Celibāts prasa mācēt nolikt robežas gan darbā, gan attiecībās.

Tomēr garīdznieku seksualitātes krīze kļūst par triecienu Baznīcas struktūrām. Kāpēc garīdznieki pārkāpj šķīstības solījumu?

Atcerēsimies, ka par spīti stereotipiem priesteri, kuri ir pametuši priesterību, apgalvojot, ka vairs nespēj dzīvot celibātā, sāka to pārkāpt brīdī, kad viņu vadītāji nespēja novērtēt situāciju. Viņiem pietrūka atbalsta, viņi jutās ne tik daudz vientuļi, cik pamesti. Neviens no mums nevar izvairīties no vientulības. Ja kāds pēc kāda ilgojas, tas nenozīmē, ka viņš ir vientuļš. Var palikt vientuļam arī cita cilvēka klātbūtnē, kurš mani nesaprot, nespēj saprast manus pārdzīvojumus. Žēl, ja priesteri nepamana citu priesteru cilvēciskās vajadzības. Seksuālas vajadzības kā tādas ieņem tikai trešo vietu.

Grūti noticēt, ka atbalsta trūkums no Baznīcas amatpersonām ir galvenais iemesls tam, ka priesteri lauž solījumus.

Celibāts jāaplūko attīstības kontekstā. Nobriešana celibātam nebeidzas brīdī, kad cilvēks kļūst par priesteri vai mūku.

Celibāts ir lēmums par to, kā vēlos pavadīt atlikušo dzīves daļu. Ļoti drosmīgs lēmums. Tādēļ tam jābūt patiesam.

Ja solījums tiek pārkāpts, pirmkārt, jāapsver, vai šīm personām vispār jābūt par priesteriem. Vai tās ir pietiekoši seksuāli nobriedušas, lai apzināti un brīvi uzņemtos tik lielas saistības. Otrkārt, vai priesteriem ir pieejami nobrieduši veidi, kā tikt galā ar stresu un dzīves grūtībām, kas, piemēram, krīzes brīžos var pamudināt meklēt atvieglojumus, izvairīties no problēmām vai vientulības, iesaistīties gadījuma seksuālos sakaros, pārkāpjot celibātu. Tās ir dažādas cilvēku grupas. Pat ja problēma ir tā pati, katrs gadījums ir unikāls. Līdz ar to nevar apgalvot, ka priesteri nav godīgi savos lēmumos.

Bet vai priesteri „neizaug” no celibāta?

Ar laulāto briedumu ir līdzīgi. Celibāts arī evolucionē laika gaitā, iegūstot dzīves pieredzi. Celibāta pārkāpums ir cilvēka vājuma sekas. Tomēr nevajag pārspīlēt, uzskatot, ka šo priesteru dzīvē celibātam nav nekādas nozīmes. Viņi varēja kļūdīties. Cits stāsts ir dubultā dzīve. Šādam priesterim jāizvēlas viens ceļš un jāpieņem savas izvēles sekas.

Priesteru „dubultā dzīve” ir ieļaunojums. Tas atspoguļo bezdibeni starp celibāta praksi un teoriju.

Katrs no mums ir seksuālā būtne. Seksuālas vajadzības paredz nepieciešamību pēc kādas izpausmes. To var sublimēt, tikai tam nepieciešams iekšējais potenciāls un apkārtējo atbalsts. Ja vide nav atbalstoša, var nonākt līdz celibāta pārkāpšanai, meklējot savu vietu pasaulē vai mazinot savu ciešanu sajūtu. Tad var parādīties sieviete. Pētījumi liecina, ka liela daļa priesteru aiziet iemīlēšanas brīdī. Bet nevar taču apgalvot: esmu priesteris, tādēļ nekad neiemīlēšos. Šis stāvoklis atnāk no „ārpuses”.

Vai tuvi kontakti ar laicīgām personām rada draudus?

Gan jā, gan nē. Priesterim jāprot nobriedušā veidā uzturēt draudzību gan ar vīriešiem, gan ar sievietēm. Riskantas situācijas jāuztver kā attīstības krīze. Mums vienmēr jāpārvar mūsu pašu narcisisms. Mums taču piemīt dabiska tendencē koncentrēties uz sevis, lai apmierinātu savas vajadzības. Tam mums vajadzīgi citi cilvēki. Celibāts var būt sfēra, kur priesteris ir tuvāks gan cilvēkiem, gan Dievam.

Rodas jautājums, vai 19gadīgs zēns, kurš aiziet uz semināru, spēj pieņemt nobriedušu lēmumu? Mēs taču runājam par viņa ķermenisko un seksuālo briedumu.

Šodien semināros nestājas tikai vidusskolas absolventi. Dažos semināros paredzēts sagatavošanas gads. Arī ordeņos tas ir populārs lēmums. Gala lēmums nav jāpieņem iestāšanas dienā. Tas notiek dienā, kad seminārs tiek pabeigts, jeb pēc sešiem gadiem. Tiek pieņemts, ka formācijas laikā šie vīrieši tiek sagatavoti arī tam, ko nozīmē būt vīrietim, kas tas ir, ka viņi nevarēs nodibināt ģimeni. Skaidrs, ka šīs zināšanas nevar iegūt lekcijās vai lasot grāmatas. Cilvēks tiek konfrontēts ar zināmu trūkumu, kas saistīts ar šādu lēmumu.

Bet varbūt priesteriem sākumā jāiziet seksuālas izglītošanas kurss?

Semināros nav šāda priekšmeta. Sešu gadu laikā viņiem jāpārliecinās, vai viņi spēj būt priesteri. Ja Dievs kādu aicina priesterībai, Viņš dāvā spēju tikt galā ar šādiem izaicinājumiem. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks nekad nepieļaus kļūdas. Bet viņam būs motivācija un resursi, lai vājības pārvērstu par stiprām pusēm. Tomēr zināšanas par cilvēka seksualitāti noteikti būtu noderīgas daudzos semināros.

Baznīcā ir spēkā Jāņa Pāvila II rekomendācijas par semināru kandidātu seksuālās orientācijas noteikšanu. Tāpat darbojas Benedikta XVI ieteikumi nepielaist priesterībai homoseksuālus kandidātus. Vai tas ir labs risinājums?

Manuprāt, pati orientācija nevar kļūt par kritēriju diskriminācijai. Tomēr kopš 2005.gada Baznīca pielieto kritērijus, kas izslēdz homoseksuālo personu iespēju kļūt par priesteriem. Baznīcai ir bažas, ka šādas personas varētu izdarīt noziegumus pret nepilngadīgiem. Tās ir mēģinājums atrisināt divas problēmas. Jo mazāk mums būs homoseksuālo priesteru, jo mazāk būs problēmu ar nepilngadīgo zēnu izmantošanu. Jāatzīst, ka tie veido 80% upuru. Tāpat būs mazāk problēmu ar celibāta pārkāpšanu, jo puse homoseksuālo priesteru celibātu neievēro.

Vai tas ir droši?

Problēma ir tajā, ka saskaņā ar pēdējiem Baznīcas paziņojumiem homoseksuālās personas pēc definīcijas nav spējīgas sasniegt pietiekošu briedumu, lai kļūtu par garīgiem tēviem. Tā kā Baznīca uzskata aktīvu homoseksuālismu par grēku, tā neveido apstākļus tam, lai izdzīvotu homoseksuālismu kā kaut ko pozitīvu. Homoseksuālam priesterim jāsaskaras ar daudz smagāku izaicinājumu, jo visbiežāk viņam sava orientācija jāslēpj. Viņš vai nu sajutīs kaunu, vai arī to noliegs. Tāpat viņš var apgalvot, ka tam nav nozīmes, jo viņš taču dzīvo celibātā. Tās ir fantāzijas ar negatīvām sekām. Šāds priesteris noraidīs savu seksualitāti, vai nu kļūstot aseksuāls, vai nu pieļaujot eksperimentus ar savu seksualitāti. Priesteru formācija ir nemitīgs izaicinājums, un te vēl daudz darāmā. Nav labi cilvēkam būt vienam. Arī vienam pašam ar Dievu. Kā teica Bernanos, „mieru dāvā nevis Ticība, bet Mīlestība”.

Ks. Prusak: Celibat to nie patologia. To wykorzystanie libido do służenia Bogu i ludziom