Pietiekoši labs vecāks. Pārdomas par izcilības bīstamību

mat_mladenec_oduvanchik_nastroenie_68263_1680x1050

Katru dienu pasaule dažādos veidos aicina mūs uz izcilību – darbā, uzturā, izklaidēs, attiecībās. Arī bērnu audzināšanā. Visur apkārt valda rožains priekšstats par to, ka „tu vari visu, tikai jāpacenšas.” Un ja nesanāk, jāpacenšas vēl. Un varbūt vēl un vēl. Dziņai pēc perfektiem panākumiem ir sava ēnas puse. Šoreiz stāsts būs par audzināšanu. Un nevis izcilu, bet tikai pietiekoši labu.

Psihologi lieliski zina: ja vēlies ātri savākt auditoriju semināram vai lekcijai, jāpiedāvā kaut kas par audzināšanu. Daudzi pieaugušie nav gatavi maksāt par tēmām, kas saistītas ar viņu pašu problēmām un izaugsmi, toties vairums labprāt uzzinātu „kaut ko jaunu” par saviem bērniem. Visi vecāki taču mīl savus bērnus un grib tikai to labāko. Tomēr pārspīlēti centieni izraisa atbilstošas sekas: pārgurumu, aizkaitinājumu, aizvainojumu un visbeidzot – vilšanos un apātiju.

Pateicība Vinikotam

Esmu dziļi pateicīgs britu pediatram un psihoanalītiķim Donaldam Vinikotam, kurš kādreiz ieviesa jēdzienu „pietiekoši laba māte”, piedāvājot pieticīgu un reālistisku skatu, kas tik ļoti atšķiras no mūsdienās tiražētiem mītiem par perfektiem vecākiem. Mātei (arī tēvam, omei un tml.) nav jābūt ideālai. Tomēr labvēlīgai bērna attīstībai vēlams, lai pieaugušie, kas par viņu rūpējas, būtu sasnieguši zināmu brieduma pakāpi.

Pēc Vinikota domām, izšķiroša nozīme ir mātes fiziskai klātbūtnei. Viņš gan raksta galvenokārt par mātes un zīdaiņa attiecībām, bet kopumā šo fiziskas klātesamības principu var attiecināt arī uz citiem pieaugušajiem bērna turpmākajos attīstības posmos. Tātad, mātei jābūt pieejamai, sasniedzamai. Tas nenozīmē, ka viņai vienmēr jāsmaida un jāreaģē uz bērna prasībām ar sajūsmu. Tas arī nenozīmē, ka viņa nedrīkst nodarboties ar savām lietām.

quien-es-donald-winnicott

Caur kādiem kanāliem bērns uztver šo klātbūtni? Padomāsim paši par sevi – kā mēs zinām, ka otrs ir patiesi klātesošs? Caur skatienu, kas vērsts uz mums. Caur pieskārienu, kas apliecina, ka esam saistīti savā starpā. Caur vārdu, kas mums adresēts. Līdzīgā veidā to uztver arī jebkurš bērns.

Ne katram no mums ar to ir paveicies. Ir cilvēki, kuri no savas bērnības neatceras ne vecāku skatienu, ne labus vārdus, ne pieskārienus. Viņi apraksta ģimenes atmosfēru kā vēsu un atsvešinātu, viņu atmiņās par bērnības gadiem valda tukšums. Šāda pieredze ieprogrammē saskarsmes grūtības turpmākā dzīvē.

Iespējams, kaut kur pasaulē eksistē izcili vecāki, kuri vienmēr ir spējīgi uz dziļām un auglīgām sarunām ar saviem bērniem, kuri saprot bērnus no pusvārda un iedod visu, kas tiem nepieciešams. Es tādus neesmu saticis. Toties lielākā daļa no mums par spīti visiem mūsu ievainojumiem un ierobežojumiem tomēr spēj iedot bērnam skatienu, pieskārienu un labu vārdu.

Izturēt trauksmi

Nākama pazīme ir pieaugušā spēja izturēt trauksmi – gan bērna, gan savējo. Vecāku dzīvē ir daudz raižu. Tāpat arī mazulis, ienākot šajā pasaulē, izjūt milzīgu nemieru. Vai viņam blakus būs kāds, kurš spēs viņu mierināt?

Šis ir vēl viens atslēgas jautājums. Ko nozīmē „izturēt” trauksmi? Iedomāsimies, ka katram no mums iekšā ir trauks vai konteineris, kas piepildīts ar nepatīkamām jūtām. Spēja izturēt nozīmē, ka trauks nav pārpildīts, un nemiers, bailes, bēdas vai dusmas neplūst pāri malām. Saskaroties ar smagām lietām dzīvē, tomēr spējam palikt adekvāti un mūsu „traukā” vēl paliek brīva vieta bērna pārdzīvojumiem.

Savukārt zīdainis piedzimst bez šī iekšēja trauka. Viņa pārdzīvojumu „konteineris” sākotnēji ir mamma, tālākā ceļā – citi tuvinieki. Svarīgi, lai bērnam izveidojas savs iekšējais trauks un spēks izturēt smagus pārdzīvojumus. Tas ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi ģimenes biedri tiek galā ar savu spriedzi.

Tiesības uz kļūdu

Tiesības kļūdīties ir visiem, arī vecākiem. Līdz ar to būtisku lomu spēlē tas, vai vecāks prot sev piedot un atlaist. Uzklausot cilvēkus psihoterapijas procesā, bieži saskaros ar to, cik grūti ir piedot sev. Pat ja vecāks apzinās, ka saņēmis piedošanu gan no bērna, gan no Dieva, viņam ne vienmēr izdodas izdzēst apsūdzību, ko izvirzījis sev pats. Šī kļūdu nepiedošanas prakse laika gaitā pārvēršas par neirotiskas vainas nastu. Tie vairs nav īsti sirdsapziņas pārmetumi, tā ir neiroze, kas sagrauj gan pašu vecāku, gan viņa kontaktu ar bērnu.

Vinikots uzskata, ka „pietiekoši laba māte” saskarsmē ar bērnu pieļauj kļūdas aptuveni 30% gadījumu. Vēl jo vairāk, šī vecāka nepilnību pieredze bērnam ir vērtīga, jo māca tikt galā ar frustrāciju.

Tikai iedomājies – vismaz trešdaļa mūsu rīcību attiecībās ar bērnu ir kļūdaina! Pat pēc visām izlasītām grāmatām, apmeklētām lekcijām un pārgudrām diskusijām. Un tas ir veselīgi.

No bērna psihiskas veselības viedokļa daudz lielāku bīstamību rada pieaugušais, kurš „nekad nekļūdās”, t.i. neredz vai apzināti neatzīst to, ka viņš ir tikai cilvēks.

девочка

Jūtu apzināšanās

Pietiekoši labs vecāks nav psiholoģijas ģēnijs. Viņš var iztikt bez specifiskām zināšanām, taču viņam daudz maz reālistiski jāorientējas savās jūtās. Piemēram, pietiekoši laba mamma var nesaprast atšķirību starp skaudību un greizsirdību, taču viņa nesajauks mīlestību ar naidu, dusmas ar labestību, bailes ar mieru.

Praksē gan gadās visādi. Vecāks ir naida un rūgtuma pilns, bet bērnam saka: „Es to visu daru tevis dēļ! Jo es tevi mīlu!” Attiecībās svarīgi ne tikai, ko mēs sakām, bet arī, kā mēs to darām. Bērns saņem spēcīgu dubultvēstījumu: mamma runā par mīlestību, bet dara to ar naidu. Spiežot gāzi un bremzi vienlaicīgi, mašīna salūzt. Ja dubultie vēstījumi konkrētā ģimenē ir norma, nevis izņēmums, bērnam turpmāk būs lielas grūtības attiecībās skolā, darbā, savā ģimenē.

Un pēdējais. Pietiekoši labi vecākam ir sava dzīve. Interesants darbs, romantiski vakari, aizraujošas studijas, iedvesmojošs hobijs, sirsnīga draudzība vai sēdēšana vientuļā alā apskaidrības gaidās. Tas pat nav tik būtiski, bet nu bērns un tā audzināšana nav vienīgā dzīves jēga.

Šķiet, katrs vecāks vēlas, lai viņa bērns ir laimīgs. Lai tas būtu iespējams, vecākam būtu jāparūpējas arī par savu laimi, galu galā nevar iedot otram to, kā mums pašiem nav. Karls Gustavs Jungs teicis: „Vissmagākā nasta bērnam ir viņa vecāku neizdzīvota dzīve.” Šis ir skarbs brīdinājums tiem, kuri pārāk aizraujas ar sevis uzupurēšanos bērnu vai citu tuvinieku „labā”. Visbiežāk tas vainagojas ar rūgtumu un aizvainojumu pret pieaugušiem bērniem, kuri nez kāpēc nevēlas atmaksāt ar to pašu un nolikt savu dzīvi uz mammas vai tēta labsajūtas „altāra”.

Šis ieraksts tika publicēts Notikumi. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s