Par ko klusē „stiprais” dzimums

55db7c9e17000043015686ae

Viena no lietām, kas ar katru gadu man riebjas visvairāk, ir vispārinājumi. Jo vairāk vispārinājumu, jo zemāks izpratnes līmenis. Jo mazāk reāli saprotam vai apzināmies, jo vieglāk visu salikt „pa plauktiņiem”. Viens no šādiem masu kultūras plauktiņiem ir „īstais vīrietis”. Īstie vīrieši dara to un to… Katrs īstais vīrietis vienmēr saprot, ka… Īsta vīrišķība nozīmē to un to…

Manuprāt, „īsta vīrišķība” nepastāv. Tas ir feiks, kārtējais vispārinājums. Starp citu, tāpat kā „īsta sievišķība”. Ja jau lietojam apšaubāmu apzīmējumu „īstais vīrietis”, man jāsaka, ka īstais vīrietis nevienam neļauj spriest, vai viņš ir vai nav īstais vīrietis.

No otras puses, mīts par „īstiem vīriešiem” nepieciešams, jo visapkārt valda nenoteiktība un apjukums, trūkst fundaments, ko kādreiz nodrošināja tradicionāla kultūra un reliģija. Būtisku daļu mana darba veido publiskas uzrunas un lekcijas. Man bija izdevība satikt un uzrunāt ļoti dažādas auditorijas, no skolas līdz cietumam. Viens no secinājumiem – šos tik dažādus cilvēkus vieno pozitīvas pieredzes trūkums attiecībās ar tēviem. Reti kuram bija paveicies piedzīvot to, ko var saukt par adekvātu, bērna vai pusaudža vajadzībām atbilstošu, attieksmi no tēva un citu svarīgu vīriešu puses.

Katrs no mums citādāk tiek galā ar caurumu dvēselē, ko radījusi šī nelabvēlīgā pieredze. Tomēr caurums pastāv.

Ļoti iespējams, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ mums tomēr ir vajadzīgs mīts par „īstu”, idealizētu vīrieti. Par tādu vīrieti, kāds varētu būt tavs vai mans tētis, un kāds viņš tomēr nebija.

Vīriešu brūces

Amerikāņu psihoterapeits Džeimss Hollis piemin astoņas dvēseles iezīmes, kas raksturīgas mūsdienu vīriešiem Rietumu pasaulē (James Hollis „Under Saturn’s Shadow”). Mana pieredze – gan pašam ar sevi, gan darbā ar citiem vīriešiem, – liecina, ka Hollisa rakstītais atbilst patiesībai. Tāpēc vēlos šeit šīs iezīmes aprakstīt.

Vīrieša dzīvi lielā mērā nosaka lomu ekspektācijas

Visi, ieskaitot vecākus, bērnudārza audzinātājas un skolotājas, zina, kādam viņam ir „jābūt”. Arī viņš pats lieliski to zina. Tomēr visai bieži šīm „zināšanām” nav nekāda sakara ar patiesām dvēseles ilgām. Daudzi vīrieši pusmūžā sāk apzināties, ka 30, 40 vai 50 gadus ieguldījušies viltotā identitātē, izliekoties par to, kas viņi nav.

Vīriešus lielā mērā vada bailes

Bailes tikt atmaskotam. Mēs visai bieži apzināti un neapzināti pieliekam pūles, lai pierādītu sev un citiem „īstiem večiem”, ka arī mēs esam tie „īstie”. Varbūt tādēļ vīriešu savstarpējās sarunās ir tik daudz lielīšanas un tēlošanas? Varbūt tādēļ mums tik svarīgi bezgalīgi pārliecināt sevi un citus, neesam nekādi lupatas?

Vīrieša dvēselē sievišķībai piemīt liels spēks

Lielākai daļai Latvijas vīriešu ir grūtības apzināties (kur nu vēl apzināti izpaust) savas jūtas. Un tā ir nevis nejaušība, bet gan pielāgošanas rezultāts. Daudzi zēni (diemžēl arī meitenes) ir spiesti apslāpēt savu jūtīgumu, jo tas rada apkārtējiem neērtības. Viņi iemācās dzīvot galvā un kļūst „pareizi”. Samaksa par šo pareizumu ir kontakta zaudēšana ar savām jūtām, intuīciju, spontānumu, radošumu. Un tam visam virsū tiek uzliktas psiholoģiskas aizsardzības – noliegums, racionalizācija, projekcija un tml. Vīrietis nespēj satikt savu sievišķo, maigo, jūtīgo daļu. Rezultātā viņš nocietinās.

military-man-surovyy-paren

Vīrieši klusē, lai noslēptu patiesas jūtas

Daudzi vīrieši nav gatavi, nespēj, neprot vai nevēlas atklāt savas dusmas, kaunu, vainu, skumjas. Protams, jūtas tāpat nekur nepazūd. Tās tiek izpaustas pastarpinātā veidā – caur riskantu un agresīvu uzvedību, pasīvu agresiju (piemēram, sarkasmu, negatīvismu). Lai apslāpētu jūtas, vīrietis ne tikai klusē. Vēl viņš daudz strādā, dzer, iegrimst depresijā, pakļaujas ideoloģijai, maina sievietes, atrod ienaidnieka tēlu (protams, ārpus sevis). Variantu daudz, tomēr tie lielākoties kalpo vienam un tam pašam mērķim.

Vīrietim nepieciešama traumas pieredze, lai atdalītos no mātes pasaules

Visizplatītākais ģimenes modelis mūsu kultūrā ir šāds: vājš vai neesošs tēvs, stipra māte pluss bērni. Ja starp vecākiem nepastāv kvalitatīva saite, vai arī ja vecāki nedzīvo kopā un mātei nav cits vīrietis, pastāv liela varbūtība, ka dēls uzņemsies savas mātes partnera lomu.

Greiza ģimenes sistēma liek bērnam kļūt par vecāka „glābēju”. Šādi puiši turpmāk jūtas atbildīgi par mammas laimi, un viņiem ir grūti dzīvot savu dzīvi, jo emocionāla nabassaite ar māti saglabājas.

Ideālā kārtā to pārgriež tēvs. Un te man jāpiekrīt pieredzējušam kolēģim Viesturam Rudzītim, kurš uzskata, ka tēva galvenais uzdevums ģimenē ir pasargāt bērnus no mātes (t.i. no pārāk lielas mātes ietekmes, kas traucē viņiem kļūt patstāvīgiem).

Šī „nabassaites pārgriešana” zēnam var būt ļoti sāpīga. Ja to neizdara tēvs (cits tuvs vīrietis), pastāv divas iespējas: vai nu viņš visu mūžu paliek „zēns”, vai nu viņš pārgriež nabassaiti pats, kas var būt traki sāpīgs un sarežģīts process. Bet šīs sāpes ir neizbēgamas, ja zēns grib kļūt par nobriedušu vīrieti: viņam jāatdalās no mātes un viņas pasaules, no mātes dzīves redzējuma, viņam jāpievienojas vīriešu pasaulei, kas daudziem puišiem šķiet nesaprotama un biedējoša.

Vīrieša dzīvi pārpilda vardarbība, jo viņa dvēsele cietusi no vardarbības

Neviens pazemojums, apcelšana vai atraidījums nepāriet tāpat vien. Viss, ko zēns/vīrietis ir izcietis, pārvēršas par naidu. Šo naidu viņš pārstrādā galvenokārt divos veidos: vēršot to pret sevi pašu (pašiznīcinoša uzvedība, kauns, vainas sajūta, bezcerība) vai pret kādu, kurš viņam atgādina par paša vājumu, t.sk. pret saviem bērniem. Pazemojums galu galā izraisa naidu un šis naids meklē izlādi. Ja vīrietis šo naidu apzinās, viņš spēj iet izlīgšanas ceļu. Ja neapzinās, viņam atliek vien rīkoties pēc naida diktāta.

Katrs vīrietis ilgojas pēc Tēva

Vienalga, cik esam veci un kāda ir mūsu pagātne. Mēs ilgojamies pēc Tēva. Rakstu šo vārdu ar lielo burtu, jo tas nebūt ne vienmēr ir mūsu bioloģiskais tēvs. Vairums vīriešu pazīst slāpes pēc patiesas autoritātes, vīrišķības ideāla, atzīšanas no „cilts virsaišu” puses. Vīriešiem piemīt tieksme idealizēt savas autoritātes un kļūt nekritiskiem. Citreiz pat pieauguši vīrieši slēpjas aiz autoritāšu viedokļa, jo nezina, ko domā/grib paši.

file-20190225-26174-mfvubs

Nekādā ziņā nevēlos nonivelēt ārējo autoritāšu nozīmi mūsu dzīvē. Galu galā patiesa dzīves gudrība visos laikos tikusi nodota no paaudzes uz paaudzi tieši caur autoritātēm. Problēmas rodas tajā brīdī, kad autoritātes pārvēršas par dievekļiem. Es personīgi ar lielām bažām izturos pret tādām autoritātēm, kas tendētas piesaistīt cilvēkus sev. Galu galā vīrietim jāatrod dzīves galvenā autoritātē savā dvēselē – iekšējā balsī, sirdsapziņā, pārējiem apslēptā telpā, kur viņu spēj uzrunāt tikai divas personas – Dievs un viņš pats.

Dziedināt vīrišķību nozīmē meklēt to, kas nav saņemts

Visbeidzot, savu nepilnvērtības sajūtu iespējams būtiski mazināt. Godīgi sakot, man ne īpaši patīk vārds „dziedināt”, kas bieži tiek lietots bezatbildīgi. To pēdējos gados novēroju t.sk. kristīgās aprindās, kurās „labklājības evaņģēlija” ietekmē izplatījušies stipri vienkāršoti priekšstati par dvēseles slimībām un to novēršanu. Un tomēr, pārmaiņas aizvien ir iespējamas.

Viens no maniem „neklātienes” skolotājiem ir priesteris un psihoterapeits Kšistofs Gživočs (Krzysztof Grzywocz), kurš 2017.gadā bez vēsts pazudis Alpos kaut kur starp Šveici un Itāliju. Man nav paveicies viņu satikt klātienē, taču viņa lekcijas un publikācijas atstāja uz mani dziļu iespaidu.

Reiz kādā uzrunā Gživočs stāstījis par šādu pieredzi: viņš bija ieradies kādā lielpilsētā ar rīta vilcienu izsalcis un nosalis,  bet visi veikali agrā rīta stundā bija ciet. Vīrietis stāvēja netālu no kādas kafejnīcas, iztēlojoties to brīdi, kad varēs tikt iekšā un beidzot nobaudīt kolosālu kafiju ar svaigām maizītēm, „kārtīgi pierīties”. Paralēli viņš vēroja pilsētas baložus. Tāds balodis vienmēr ir izsalcis, viņš nemitīgi meklē kaut ko ēdamu, knibina sēkliņas un drupatas, ko cilvēki, ejot garām, pat nepamana. „Tajā mirklī piedzīvoju negaidītu iekšēju apskaidrību. It visā, arī garīgajā dzīvē, cenšos „pierīties”, paēst tā, lai vairs negribas. Tas neizdodas, jo pārmaiņu ceļš nozīmē meklēt un atrast tieši tās drupatas,” viņš stāstījis.

Ko dod apzinātība un sevis meklējumi? Visi taču kaut kā dzīvo, arī tie, kuri sen atmetuši jebkādus mēģinājumus.

Vīrietis, kurš apzinās savas brūces, netēlo upuri, bet ilgojas pēc lielāka brieduma, spēj sevi pabarot arī ar drupatām, ko pārējie neievēro (nenovērtē, noniecina). No mazām ikdienas lietām un notikumiem veidojas mazas atklāsmītes. To, ko neesam piedzīvojuši no vecākiem, varam daļēji saņemt no citiem cilvēkiem. Varbūt kādreiz dzīve bija pret mums nelabvēlīga, bet tagad esam pieauguši un ietekmējam to daudz lielākā mērā.

Mums ir dots prāts, jūtas, intuīcija, mums ir dota iespēja ieiet tādās attiecībās, kurās brūces pamazām sadzīst. Vēl jo vairāk, ja mēs, vīrieši, savas brūces pazīstam un protam ar tām apieties, tās palīdz būt iecietīgākiem un pieņemošākiem pret apkārtējiem, kuriem taču ir savas brūces. Vīrišķības dziedināšana ir mazo soļu ceļš, lielas un komplicētas mozaīkas veidošana no sīkām detaļām. Turklāt, centieniem mozaīku salikt ir lielāks dziedinošs efekts nekā mozaīkai kā tādai.

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s