Mūsdienās paliek aizvien vairāk ticīgo, kuriem nepietiek ar „svētdienas garīgumu”, t.i. „reliģiska minimuma” ievērošanu. Tomēr cilvēka garīgā attīstība cieši saistīta ar viņa psiholoģiju. Tās likumu ignorēšana var radīt būtiskus šķēršļus ceļā pie Dieva.
Neirotisks traucējums vienmēr saistīts ar kaut kāda veida aprobežotību. Bailes, dusmas, aizvainojums, iekšējas pretrunas, neracionāli uzstādījumi vai trauma liek mums turēties pie vienas domāšanas/uzvedības shēmas, kas, protams, neder visām dzīves situācijām.
Katrs no mums savā dzīvē ticis ievainots. Parasti tas notiek bērnībā, kad neesam pietiekoši stipri, lai pretotos pieaugušo spiedienam un atklāti paust savas jūtas. Trauma rodas nevis pašu smagu piedzīvojumu dēļ, bet tādēļ, ka bērnam nav atļauts atklāti to izdzīvot. Rezultātā mazais paliek pilnīgā vientulībā.
Viens no tipiskiem psihologa darbības laukiem ir bērnu un vecāku attiecības, kas īpaši saasinās pusaudža vecumā. Šis ir laiks, kad tā vietā, lai “pārstrukturētos” un saglabātu sava bērna uzticēšanos, pieaugušie bieži ar savu uzvedību tikai padziļina konfrontāciju. Godīgi sakot, no daudzām problēmām varētu izvairīties, ja mēs vairāk pievērstos savām, nevis savu bērnu grūtībām.
Mēģinājumi pretnostātīt ticību Dievam un psihoterapiju liecina par teoloģisko zināšanu trūkumu un reliģisko radikālismu, uzskata katoļu priesteris, psihologs Slavomirs Bukaļskis. Diskusijas turpinājuma par personības psiholoģisko un garīgo dimensiju publicēju pr.Bukaļska raksta tulkojumu (saīsinātā versijā):
Runājot par atkarībām, mēs bieži jaucam cēloņus un sekas. Piemēram, sieviete saka: viss bija labi, bet tad vīrs sāka dzert, un attiecības izjuka. Tātad, alkoholisms tiek uztverts kā visu problēmu sakne, kaut gan patiesībā gan dzeršana, gan citas atkarības formas ir sekas daudz dziļākām grūtībām.
Cilvēki pārsvarā uzskata, ka celibāts ir tas pats kā seksuālā atturība. Tomēr tā nav bezlaulības būtība, skaidro jezuīts, psihoterapeits, daudzu grāmatu autors Jaceks Prusaks (Jacek Prusak). Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju savā blogā pr.Prusaka intervijas tulkojumu.
Где пролегает граница между исповедью и психотерапией? Чем беседа с духовником отличается от визита к психологу? В продолжение дискуссии о непростых отношениях веры и психологии публикую перевод интервью с Томашом Гаем (Tomasz Gaj), католическим священником, монахом-доминиканцем, а также практикующим психологом и психотерапевтом.
Par spīti daudziem aizspriedumiem psihoterapija var palīdzēt arī ticīgiem cilvēkiem, jo uzlabojoties attiecībām ar apkārtējiem, uzlabojas arī mūsu saite ar Dievu. Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju vēl vienu intervijas tulkojumu ar Tomašu Gaju (Tomasz Gaj), katoļu priesteri, dominikāni un psihoterapeitu.
Kur ir robeža starp grēksūdzi un psihoterapiju? Ar ko saruna ar garīdznieku atšķiras no vizītes pie psihologa? Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju intervijas tulkojumu ar Tomašu Gaju (Tomasz Gaj), katoļu priesteri, dominikāni, kā arī praktizējošu psihologu un psihoterapeitu.
tavasirds.com 