Kur ir robeža starp grēksūdzi un psihoterapiju? Ar ko saruna ar garīdznieku atšķiras no vizītes pie psihologa? Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju intervijas tulkojumu ar Tomašu Gaju (Tomasz Gaj), katoļu priesteri, dominikāni, kā arī praktizējošu psihologu un psihoterapeitu.
Reliģijas un psiholoģijas attiecību pirmsākumi bijuši visai vētraini. Freids, psihoanalīzes tēvs, uzskatījis, ka reliģija ir kolektīva cilvēces neiroze. Kā tas izskatās šodien?
Psiholoģijai ir īsa vēsture, bet bagāta pagātne. Iesācējs bija Freids, taču cilvēks gadsimtiem ilgi vēlējies saprast sevi. Aptuveni simts gadus psiholoģija mēģina ielikt to zinātniskos rāmjos. Pirms tam tas nebija nepieciešams, jo visu aprakstīja un izskaidroja reliģija. Attiecību, resp. spriedzes vēsture starp psiholoģiju un reliģiju ir stāsts par spriedzi starp psihoanalīzi un reliģiju.
Abās jomās tiek runāts par cilvēka dvēseles dziļumu sasniegšanu, kas sekmē izaugsmi. Kāpēc tad rodas spriedze?
Man patīk teiciens, ka psiholoģija nostiprina „ego”, bet reliģija ļauj to atstāt, pārvarēt. Psiholoģija koncentrējas uz cilvēka, bet reliģija vēlētos, lai cilvēks „izietu no sevis”. No šī skatu punkta eksistē zināma opozīcija. Tomēr atzīstot, ka cilvēks ir ceļš pie Dieva iemiesošanas noslēpumā, šī opozīcijas pazūd. Kļūstot par cilvēku, Dievs iekļauj mūsu dabu Savā dzīvē.
Reizēm mums rodas vēlme saīsināt ceļu, t.i. pasniegt Dievam kaķi maisā. Tomēr es nepazīstu sevi ar manu vājo, trauslo „ego”. Taču Dievs visbiežāk saka: „Paskaties, cik tu es skaists, ieraugi sevi, iepazīsti sevi, pieņem sevi, jo Es tevi pieņēmu.” Tikai tad rodas iespēja apzināti un brīvi uztvert savu dzīvi kā dāvanu.
Vai var atļauties apgalvot, ka ģimenes krīze veicina psiholoģijas attīstību?
Psiholoģija ir daudz plašāka nekā psihoterapija. Ģimenes un dažāda veida attiecību vājums vairāk ietekmē psihoterapijas attīstību. Problēmas, ar ko šodien strādā psihoterapeiti, agrāk bija priesteru „lauciņš”. Tāpat eksistēja ģimene (bieži ar vairākām paaudzēm), kur cilvēks mācījās, kas ir tuvība un saite, kā arī autonomija un nošķirtība. Turklāt varēja vienkārši aprunāties, saņemt padomu vai izraudāties. Šodien ģimene ar tās ievainotajām attiecībām nemāca, kā veidot tuvas saites. Tāpat tā neveido telpu, lai risinātu aktuālas dzīves problēmas. Ja kāds tiek audzināts mājās, kur neeksistē stipras saites, turpmāk dzīvē viņš saskaras ar izaicinājumiem un piedzīvo krīzes. Tas ir divkāršs izaicinājums: cilvēkam jātiek galā gan ar pašu problēmu, gan ar to, ka viņam tas netika iemācīts ģimenē. Te var palīdzēt psihoterapija.
Kas jāņem vērā, izvēloties psihoterapiju, un kā izvairīties no slazdiem?
Būtu labi zināt, vai psihoterapeitam ir attiecīgas profesionālas organizācijas sertifikāts, kurā skolā viņš tika apmācīts, vai viņš strādā zem kāda uzraudzības. Protams, vieglāk ir uzticēties, ja psihoterapeitu iesaka kāds, kurš jau ir pie viņa gājis. Dažreiz cilvēki baidās iet pie psihoterapeita, iedomājoties, ka viņš ieteiks kaut ko amorālu (piemēram, izšķirties ar laulāto). Protams, reizēm nonāk līdz morālam konfliktam, ko psihoterapija neatrisina.
Morāles lietās mēs runājam par grēku. Savukārt terapeits meklē rīcības cēloņus, emocionāla konflikta saknes, atturoties no vērtējumiem. Piemēram, pāra terapijas gadījumā terapeits mēģinās saprast attiecīgo krīzi, konfliktu vai spriedzi. Tomēr speciālists nepiedāvās palikt kopā vai izšķirties. Viņa uzdevums ir sniegt atbalstu laulātiem, lai viņi pieņemtu brīvu un atbildīgu lēmumu.
Vai te gadījumā neparādās morālais relatīvisms?
Tā tas ir, taču sapratnes prioritāte pār vērtējumu ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Psihoterapijā galvenais jautājums ir saprast pacienta ciešanu iemeslu. Un ne jau tādēļ, lai sniegtu vērtējumu, bet lai viņam palīdzētu. Grēksūdzes sakraments palīdz mums atbrīvoties no grēka, tomēr neuzsver tā cēloņus, kaut gan tiem ir nozīme, ja vēlamies mainīt savu uzvedību. Es vēršos pie psihoterapeita, jo nesaprotu, kāpēc tā rīkojos.
Piemēram, kāpēc laulātie nespēj pārstāt strīdēties, kaut gan nemitīgi viens otram sola, ka labosies? Viņiem ir jāsaprot tas, kas paliek neapzināts, lai viņiem būtu vairāk brīvības un iespēju to mainīt.
Ticīgie baidās no terapijas, uzskatot, ka tā sagraus viņu ticību. Neapšaubāmi psihoterapija ir bīstama nenobriedušai reliģiozitātei, kas vairāk kalpo mūsu vajadzībām, nevis meklē Dievu.
Cilvēki baidās no jautājumiem, kas liks uzkavēties pie viņu reliģiozitātes būtības. Tomēr atvērtība var palīdzēt saprast, kāpēc es daru to, ko es daru. Kāpēc es lūdzos? Vai tāpēc, lai man dzīvē būtu labāk, vai tāpēc, lai nebūtu slims vai vientuļš? Vai tāpēc, ka esmu atradis Dievu?
Kādā veidā vainas sajūta saistīta ar sirdsapziņas pārmetumiem?
Tas ir divu valodu jautājums. Piemēram, „vainas sajūta” un „pašrealizācija” ir psiholoģijas valoda, bet „sirdsapziņas pārmetumi” un „tieksme pēc svētuma” ir reliģijas valoda. Vainas sajūta un sirdsapziņas pārmetumi apraksta ļoti līdzīgas parādības. Tādēļ labs ceļš ir garīdznieku un psihologu sadarbība, nevis konkurence. Priesterim jābūt pietiekoši psiholoģiski zinošam un apzinīgam, lai spētu nošķirt garīgas un emocionālas problēmas. Ja garīdznieks redz, ka kāds par spīti grēksūdzei nepārtraukti cieš no vainas sajūtas, kas nav adekvāta izdarītam grēku, viņam jāspēj atzīt, ka tā ir emocionāla, nevis garīga problēma.
Ar ko psihologa palīdzība atšķiras no garīdznieka palīdzības?
Gan pie psihoterapeita, gan pie priestera atnāk cilvēks ar noteiktu dzīvesstāstu, problēmām attiecībās ar citiem, sevi pašu un Dievu. Garīdznieks centīsies palīdzēt viņam izveidot labāku kontaktu ar Dievu. Savukārt terapeits uztur mērķi, ko piedāvā pacients.
Kas liek cilvēkam vērsties pie psihoterapeita?
Ciešanas. Diskomforta veids, kas saka: „Tas jau par daudz. Nevēlos tā dzīvot. Tas man sāp.” Psihoterapija nav veids, kā nopirkt uzmanību vai draudzību. Ja es jūtos vientuļš, es dodos uz psihoterapiju ne jau tādēļ, lai kāds mani uzklausītu, bet lai iegūtu instrumentu un iemācītos to pielietot, lai nepaliktu vientulībā, lai atrastu cilvēkus, ar kuriem varu izveidot attiecības, sadraudzēties.
Jūs esat gan psihologs, gan garīdznieks. Kas ir galvenais, lai cilvēks neatkarīgi no aicinājuma sasniegtu briedumu?
Galvenais ir atvērtība. Ceļi ir dažādi, bet ja es palieku atvērts uz to, ko sniedz man dzīve, ko Dievs vēlas man sniegt, uz jaunām lietām, uz tradīciju, kas man dota, tad tā ir nemitīga attīstība.
***
No pastorālās konstitūcijas “Gaudium et spes” (Otrais Vatikāna koncils):
„Bioloģijas, psiholoģijas un sociālas zinātnes, kas pašlaik attīstās, ne tikai ļauj cilvēkam labāk iepazīt sevi pašu, bet arī palīdz (…) tiešā veidā ietekmēt sabiedrisko dzīvi. Pastorālā aprūpē nepieciešams atzīt un pietiekošā veidā pielietot ne tikai teoloģiskus noteikumus, bet arī laicīgas zinātnes, īpaši psiholoģiju un socioloģiju, lai palīdzētu ticīgiem sasniegt godīgāku un nobriedušāku ticības dzīvi.”
tavasirds.com 