Katrs no mums savā dzīvē ticis ievainots. Parasti tas notiek bērnībā, kad neesam pietiekoši stipri, lai pretotos pieaugušo spiedienam un atklāti paust savas jūtas. Trauma rodas nevis pašu smagu piedzīvojumu dēļ, bet tādēļ, ka bērnam nav atļauts atklāti to izdzīvot. Rezultātā mazais paliek pilnīgā vientulībā.

Atmetot jebkādu „politkorektumu”, būtu godīgi jāatzīst, ka ievainojumu „autori” parasti ir mūsu vecāki. Slavenais psihoterapeits, benediktiešu mūks Anselms Grins izdevumā „Starp ideāliem un vājībām” trāpīgi apraksta tipiskas dvēseles brūces, kas paliek destruktīvo attiecību dēļ ar tēti vai mammu.

Kas ir šie ievainojumi? Tēvs Grins izdala „tēvišķās” un „mātišķās” dvēseles brūces. Pēc būtības tās rodas tāpēc, ka viens (vai abi) no vecākiem nespēj izpildīt savas funkcijas bērna dzīvē, neapzinās un neapmierina bērna vajadzības (kas nebūt nav tikai apģērbt un pabarot), neveido sirds saikni ar savu dēlu vai meitu. Uzreiz piebildīšu – viņi to nedara, jo nespēj, jo paši to nav saņēmuši.

Kaut gan mūsdienās būtu problemātiski runāt par stingriem rāmjiem, kas sadalītu vecāku atbildības zonas, klasiski tomēr tiek uzskatīts, ka mātes uzdevums ir nodot bērnam bazālas uzticēšanas sajūtu, ļaut piedzīvot drošības sajūtu, sajusties gribētam.

„Meitas gadījumā mātišķais ievainojums var būt saistīts ar to, ka māte nav bijusi spējīga pietiekošā veidā izteikt savas jūtas, parādīt, ka mīl savu bērnu. Iespējams, viņai bija problēmas ar sievišķību, līdz ar to viņai nav izdevies nodot meitai pašcieņas sajūtu. Gadās arī, ka mātes slimības dēļ meita jau bērnībā spiesta pati kļūt par „māti” un aprūpēt savus vecākus. Tāpat problēmas var būt saistītas ar mātes grūtībām laulībā. Rodas kārdinājums pārvērst meitu par „uzticības personu”, kurai tiek stāstīts par attiecībām ar vīru. Tas izraisa lielu emocionālu apjukumu, jo meita ir pieķērusies tēvam, bet vienlaicīgi dzird, ka viņš nav tāds, kādam viņam jābūt.”

Vispār jāsaka, ka veselīgas attiecības starp vīru un sievu ir garants tam, ka arī bērni uzturas drošībā, un ka viņu robežas tiek respektētas.

Ja attiecības ar vīru ir sliktas vai vīra nav vispār, pastāv liels risks, ka visa sievietes mīlestība un uzmanība tiek veltīta bērnam. Godīgi sakot, nevienam bērnam tik daudz „mīlestības” nevajag. Rezultātā robežas tiek izjauktas un vairs īsti nevar saprast – tas ir bērns vai partneris.

Ja zēns tiek pārvērsts par mammas “partneri”, viņa vīrišķība un seksualitāte tiek ievainota pašā saknē, arī turpmāk dzīvē viņam grūti saprast „kas es esmu”. Turklāt šķiršanas gadījumā par tēvu parasti apzināti vai neapzināti tiek nodots negatīvs vēstījums – viņš esot bijis „dzērājs”, „slinks”, „maita” un tml.

Skaidrs, ka visas īpašības, kas vieno dēlu un tēvu (kā savādāk!) tiek pasludinātas par nevēlamām. Un tad zēns tiek psiholoģiskā nozīmē kastrēts.

Nav brīnums, ka turpmāk dzīvē viņam neveidojas attiecības ne ar sievietēm, ne ar vīriešiem. Vīriešu pasaule ir kaut kas svešs un potenciāli bīstams, bet pret sievietēm viņam ir dalītas jūtas – gan stipra pieķeršanās, gan apslēptas dusmas.

Par tēva funkcijām tēvs Grins raksta sekojošo: „Tēva uzdevums parasti ir garantēt bērniem drošību, stiprināt viņu „mugurkaulu”. Tēvs piešķir bērniem drosmi doties pasaulē, atbildēt uz izaicinājumiem, uzņemties risku. Psihoterapeits Teodors Bovets reiz sacīja (protams, ļoti vienkāršojot), ka atkarība aizvieto māti, bet ideoloģija tēvu… Tas nenozīmē, ka tēvs un māti ir vainīgi. Es pats nevēlos attīstīties, tikt vaļā no tēva vai mātes tēla, pretojos izaugsmei.”

Katras meitenes ilgas ir, lai tētis viņu pamana. Ja viņš meitu ignorē (iespējams, tētis ir „zēns” no iepriekšēja piemēra), tad attīstās trīs uzvedības tipi – perfekcioniste (cenšas piesaistīt tēva uzmanību ar panākumiem), pavedinātāja (cenšas piesaistīt uzmanību ar ārējo skaistumu) vai dumpiniece (cenšas piesaistīt uzmanību pretojoties un apšaubot autoritāti). Ja tēvs nav ticis galā ar saviem ievainojumiem, iespējams, viņš neapzināt baidās un izvairās no sievietēm. Tas var viņu pamudināt noniecināt pretējo dzimumu. Šādi tēvi bieži izsmej un kritizē meitas tieši par viņu sievišķību.

Būtu lieki piebilst, ka turpmāk šis destruktīvais modelis tiek attiecināts uz attiecībām ar vīriešiem kopumā. Starp citu, pie trešās kategorijas pieder feministes, kuras visu mūžu cīnās pret vīriešiem, autoritātēm, valsti, reliģiju. Vārdu sakot, pret „tēvu”.

Problēmu gadījumā laulībā arī tēvs var padarīt meitu par „uzticības personu”, piesaistīt viņu emocionāli. Vissmagākais gadījums, protams, ir seksuāla izmantošana, kas acīmredzot notiek daudz biežāk, nekā pieņemts uzskatīt.

„Dēlu tēvs var ievainot ar neadekvātām gaidām. Viņš var vēlēties, lai dēls ir pilnīgi tāds pats.

Ja dēls neatbilst „ideālam”, viņam tiek pateikts, ka viņš nav „īsts vīrietis”.

Nākamais ievainojums ir vardarbība, kad bērns tiek tiešā veidā sists un pazemots. Vēl viens ievainojums var nākt no ļoti slavena un veiksmīga tēva, jo dēlam var rasties sajūta, ka latiņa uzlikta pārāk augstu. Vīriešiem ar „tēvišķo” ievainojumu bieži ir problēmas ar varu. Viņi var apzināti vai neapzināti pretoties dažāda veida autoritātēm.”

Izvairīties no savas emocionālas bagāžas nevar. Kas atliek? Grins saka: „Pārmest vecākiem nav jēgas. Diemžēl ir cilvēki, kuri pat 30 vai 40 gadu vecumā pārmet saviem vecākiem, ka viņu dzīve neatbilst viņu sapņiem. Tā vietā, lai pārmestu, mums jāpiekrīt tam, kas jau noticis, jāpieņem savi ievainojumi. Kā saka Hildegarda no Bingenas, māksla kļūt par cilvēku balstās uz ievainojumu pārveidošanas par pērlēm.” Un šeit cilvēkam var noderēt psihoterapija. Bet par to nākamreiz.