Viens no tipiskiem psihologa darbības laukiem ir bērnu un vecāku attiecības, kas īpaši saasinās pusaudža vecumā. Šis ir laiks, kad tā vietā, lai “pārstrukturētos” un saglabātu sava bērna uzticēšanos, pieaugušie bieži ar savu uzvedību tikai padziļina konfrontāciju. Godīgi sakot, no daudzām problēmām varētu izvairīties, ja mēs vairāk pievērstos savām, nevis savu bērnu grūtībām.
Tāpat svarīgi saprast vecuma specifiku un rēķināties, ka “pa vecam” vairs nekad nebūs. Šoreiz publicēju savā blogā Krievijas Neformālās izglītības institūta direktora Dmitrija Zicera raksta tulkojumu par pusaudža posma grūtībām, vecāku bailēm un to, kā saglabāt kontaktu.
Likums nr.1
Pievērsieties sev. Ja līdz šim Jums nav bijusi apzinātības prakse, laiks to iegūt. Atrodiet to, kas saskan ar Jūsu dvēseli. Pretējā gadījumā Jūs nemitīgi meklēsiet ieganstus piekasīties savam bērnam.
Likums nr.2
Elpojiet. Sarunājoties ar cilvēku, kuram iekšā notiek revolūcija, pirms sarunas vienmēr vajag dziļi ieelpot. Tas nav tēlains izteikums. Dziļi ieelpot – un aiziet! Pat tad, ja mēs apspriežam kaut ko patīkamu.
Likums nr.3
Pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Protams, viegli pateikt, bet kā tas ir – pieņemt? Atgādiniet sev, ka esat kopā ar cilvēku, kuru Jūs mīlat, un kuram sāp. Tieši tā. Viņam sāp, pat ja Jums šķiet, ka viņam ir labi. Atceraties Andersena pasaku par Mazo nāriņu, kurai šausmīgi sāpēja, kad viņa staigāja? Cilvēks pārejas posmā dzīvo aptuveni šādi: viņš visu izjūt spilgtāk, nekā mēs ar Jums. Gan kad viņam ir labi, gan kad viņam ir slikti.
Likums nr.4
Ejiet viņam pavadā. Iesaku to ar piesardzību, bet no visas sirds. Piemēram, ja 15gadīgs cilvēks ierodas mājās un saka: „Es gribu saldējumu”, tas nozīmē, ka viņš tic, ka Jūs viņam šo saldējumu iedosiet, ka Jūs esat viņa partneris. Jo viņš sasniedzis vecumu, kad patiesībā arī pats var paņemt, ko vēlas. Atcerieties to, apbrīnojiet jūsu attiecības. Un iedodiet viņam saldējumu.
Likums nr.5
Atgādiniet sev, ka tas ir cilvēks, kuru mīlat. Viņš izmēģina dažādus mijiedarbības veidus ar realitāti. Ja viņš guļ gultā un skatās griestos, tas nenozīmē, ka viņš slinko. Šādos brīžos viņš izdara kolosālu dvēselisku darbu. Viņam ir tiesības gulēt un domāt. Tāpat kā mums visiem.
Droši vien Jūs piekritīsiet, ka tad, ja mums sākas jauns romāns, mums paliek bezgalīgi svarīgi, kas šim cilvēkam patīk vai nepatīk, kas viņam garšo, kādas filmas viņš skatās, kādas datorspēles spēlē. Un ja viņš guļ un skatās griestos, mums šķiet, ka viņš to dara visforšāk pasaulē. Novēlu Jums tāpat izturēties pret savu bērnu, lai jūsu attiecības būtu līdzīgas lieliskam romānam.
Likums nr.6
Stāstiet par sevi. Pat ja Jums šķiet, ka viņam tas neinteresē. Kāda Jums bija diena, kas ir vai nav izdevies, no kā Jums bail. Tā ir iespēja uzturēt saikni gan tagad, gan nākotnē. Ar cilvēkiem šajā vecumā nedarbojas princips „Kā gāja skolā?” Viņš to jau ir izstāstījis, kam gribējis. Viss, kas Jums atliek, ir izstāstīt par sevi. Tad, iespējams, viņš padalīsies ar to, kā gājis viņam. Katrā ziņā viņš sapratīs, ka vajadzības gadījumā ir „auss”, kas gatava viņu uzklausīt.
Likums nr.7
Atcerieties, ka viņam parādījies daudz jaunu interešu. Un tā būs nenormāla laime, ja viņš Jūs tajās ielaidīs. Nav jēgas ievilkt viņu vecajās. Par vēlu. Ja jūs esat makšķernieks, bet līdz 11 gadiem Jūsu bērns nav aizrāvies ar makšķerēšanu, diez vai viņš iemīlēs šo nodarbi. Tomēr ja viņš makšķerēšanas vietā aizrausies ar šķēpa mešanu, Jums radīsies izdevība mest šķēpu viņam blakus. Tā ir vienota, organiska, patstāvīga personība, un Jūs varat iepazīt šo cilvēku no jauna.
Galvenais noteikums:
Nodrošiniet bērnam aizmuguri. Tā viņam ir nepieciešama. Īpaši pusaudža vecumā. „Frontes” viņam pietiek arī bez Jums. Lai mājas pārvēršas par aizmuguri, par telpu, kur var pabūt vājam, paklusēt, vienkārši atpūsties.
Par krīzēm
Krīžu mums netrūkst arī bez pubertātes. Tomēr pusaudža vecumā es sāku virzīties pilnīgi patstāvīgi un saprotu, cik ļoti mana pasaule nosaka manu dzīvi. Es atklāju, ka daudzas lietas lielā mērā atkarīgas no manis, no mana iekšējā stāvokļa, no manas attieksmes pret notikumiem. Protams, tā ir revolūcija. Bet nav nepieciešams, lai tā būtu asiņaina. Eksistenciālā revolūcija nav tas pats kā oktobra apvērsums. Jo vairāk es kaut ko izmēģinu šajā posmā, jo interesantāka paliek turpmāka dzīve. Vai tā paliek vienkāršāka – tas ir cits jautājums. Bet noteikti interesantāka.
Par cilvēciskumu
Kas ir cilvēciskums? Manas tiesības šaubīties, izdarīt kļūdas, atsaukt savu apsolījumu, tiesības sekot instinktiem vai tiem pretoties. Mūsu kā pieaugušo uzdevums ir iemācīt savienot brīvības un atbildības jēdzienus.
Par izmaiņām attiecībās
Galvenā pārejas posma pazīme ir šaubas. 13-17 gadi ir šaubu laiks, kad viss šajā pasaulē tiek pārbaudīts. Jo man taču tagad ir spēks atteikties, pateikt „es negribu”. Es varu godīgi uzdot sev dažādus jautājumus. Vai man tiešām patīk Oskars Vailds? Vai man patīk pavadīt vakarus pie datora, vai tas saistīts ar maniem vienaudžiem? Man man īsti garšo zupa? Es apzinos, ka man ir tiesības neiedvesmoties no filmas, ko iesaka vecāki. Man ir tiesības pateikt „nē” vai „jā”.
Arī vecāki šajā vecumā izdara kādu atklājumu. Tas taču ir tik kolosāli – skatīties uz dēlu vai meitu un apzināties, ka tavs mīļotais cilvēks ir vesela pasaule, bieži vien jauna un nezināma. Cits šī atklājums aspekts: Jūs var pasūtīt tā pa īstam. 10 gadu vecumā vecāks bērnam var pavēlēt: „Apēd zupu un tad varēsi piecelties no galda.” 14 gados šādas iespējas nav. Viņš vienkārši pieceļas un aiziet. Šajā brīdī pieaugušais zaudē saikni ar bērnu un šausminās: „Vai viņš tagad uz visiem laikiem aizgājis no virtuves?”
Par aizmuguri
Bērnam jāzina, ka viņam ir patvērums. Ja mājās ir „frontes līnija”, viņš no tām aizbēgs. Katrs no mums meklē šo patvērumu. Tas var būt cits cilvēks, kompānija, grupa soctīklos. Viss ir ļoti vienkārši: mēs aizejam no tiem, ar ko mums slikti. Un mēs gribam būt ar tiem, ar ko mums labi.
Par vecāku bailēm
Baidīties ir vecāku liktenis. Ja pieaugušie sāk apzināties savas bailes, tas ir pirmais solis apzinātības virzienā. Mocīt citu cilvēku savu baiļu dēļ ir kā minimums nepiedienīgi. Savukārt baidīties un apzināties savas bailes ir laba lieta.
Nekādā gadījumā nedrīkst izsekot: lasīt vēstules, saraksti, rakņāties mantās. Tā pilnīgi noteikti būtu nodevība. Kara pieteikums. Ko Jūs darīsiet pēc tam? Visu mūžu lūgsiet piedošanu? Un galvenais – tas neko nedod.
Man jāpatur prātā, ka es vairs nevaru neko darīt. 10 gados varēju, bet 14 vairs nē.
Pieņemsim, ka es pieķēru 15gadīgo dēlu pīpēšanā. Labi, es viņam atņemšu cigaretes, sacelšu traci, nocirtīšu rokas. Tad viņš pīpēs ar kājām.
Kas man atliek? Tikai nostāties viņa pusē. Tikai no turienes es spēju kaut ko ietekmēt: mijiedarboties, strīdēties, pārliecināt.
Pieņemsim, mans 14gadīgais dēls vai meita atnāk mājās vēlu vakarā, un mēs esam tik ļoti zaudējuši kontaktu, ka es nezinu, kur un ar ko viņš ir. Es varu aizliegt atgriezties vēlu, tomēr mēs saprotam, kas būs pēc tam: skandāls un attiecību sabrukums. Alternatīva ir atzīt, ka es baidos. Es guļu gultā un baidos. Es gaidu, kamēr bērns atnāks. Es aizmiegu tikai sadzirdot, ka viņš aizslēdz durvis. Tas ir vecāku liktenis, ko lai dara.
Es varu pastāstīt viņam, ka es baidos. Varu palūgt nākt ne tik vēlu vai piezvanīt. Jo tas ir normāli – lūgt mīļotam cilvēkam kaut ko izdarīt mūsu labā. Īpaši tad, ja mēs kaut ko darām viņa labā.
Pārejas vecums ir sarežģīta lieta. Tas ir saliedētības laiks ar tuviniekiem, nevis kauja, kā to bieži iedomājas. Un vislabākie vecāki, kur jauc pirmo ar otro, var uz ilgu laiku viegli sabojāt attiecības ar bērniem.
Sākt nekad nav par vēlu. Ja esat zaudējuši saikni un uzticēšanos, vienkārši atgriezieties pie tā, par ko mēs runājām iepriekš. Novēlu Jums brīnišķīgus pārejas posma piedzīvojumus!
tavasirds.com 