Kristieši un psihoterapija? Intervija ar priesteri-psihologu

1280x720-GPo

Par spīti daudziem aizspriedumiem psihoterapija var palīdzēt arī ticīgiem cilvēkiem, jo uzlabojoties attiecībām ar apkārtējiem, uzlabojas arī mūsu saite ar Dievu. Turpinot diskusiju par ticības un psiholoģijas attiecībām, publicēju vēl vienu intervijas tulkojumu ar  Tomašu Gaju (Tomasz Gaj), katoļu priesteri, dominikāni un psihoterapeitu.

Nu jau 20 gadus esmu dominikānis, ap 12 gadu – priesteris. Daudzus gadus, praktiski visu priesterības laiku, sniedzu atbalstu jaunākiem brāļiem ordenī kā audzinātājs. Pašlaik dzīvoju klosterī Varšavā un esmu noviciāta maģistrs.

Kā ir iespējams būt klosterbrālim un psihoterapeitam vienlaicīgi?

Vēl pirms iesvētīšanas par priesteri teoloģijas studiju laikā man radās izdevība piedalīties divos psiholoģijas kursos ārpus mūsu augstskolas. Tas mani ieinteresēja. Ar to arī sākās. Kļūstot par personu, kas atbild par aicinājumu atpazīšanu starp jauniem cilvēkiem, pamanīju, ka man trūkst prasmju, kas nepieciešamas palīdzības sniegšanai. Līdz ar to izvēlējos pēcdiploma studijas psiholoģiska atbalsta jomā. Tad mana „apetīte” pieauga. Klostera priekšnieks piedāvāja man uzrakstīt maģistra darba psiholoģijā. Līdz ar to pabeidzu psiholoģijas studijas Varšavas Sociālās psiholoģijas augstskolā. Tad izgāju četru gadu psihoterapijas studiju kursu Varšavas Psiholoģijas izglītības laboratorijā. Tā kļuvu par psihoterapeitu. Jāpiebilst, ka tas ir kā papildinājums manam galvenajam aicinājumam, kas ir klosterdzīve un priesterība.

Ir tādi Baznīcas locekļi, kuri uzskata, ka terapeita apmeklējums nav laba lieta. Viņi izturas pret psiholoģiju un psihoterapiju ar lielu piesardzību, aizdomām, pat sauc tās par „jaunām reliģijām”. Esmu dzirdējusi, ka dažas personas brīdina no terapijas, kas esot bīstama ticībai Dievam un Viņa dziedināšanas spēkam. Līdz ar to mūks-psihoterapeits – tas var izraisīt šoku.

Skaidrs, ka dažus tas šokē. Dažiem šķiet, ka nav iespējams vienlaikus būt priesterim un psihoterapeitam. Tomēr ir arī tādi, kuri to novērtē un meklē palīdzību pie garīdznieka jautājumos, kas skar gan garīgumu, gan psiholoģiju. Mans piemērs liecina, ka var savienot priestera aicinājumu un psihoterapeita profesiju, kaut gan tas ne vienmēr ir viegli. Apzināti lietoju divus atšķirīgus apzīmējumus: būt par priesteri un klosterbrāli ir mans aicinājums, bet būt par psihologu ir mana profesija. Šo divu dimensiju integrēšana prasīja man pat vairākus gadus. Pašlaik psiholoģija man palīdz saprast cilvēkus pastorālā aprūpē, bet priestera un klosterbrāļa kalpojums palīdz saprast ticīgos, kuri meklē psihoterapeitisko palīdzību.

Nākamais ir katoļu attieksme pret psihoterapiju. Šajā jautājumā var sastapties ar lielu daudzveidību vai pat galējībām – no nekritiskas pieņemšanas līdz bailīgas izvairīšanās. Jāsāk ar to, ka oficiālajā Baznīcas mācībā nepastāv tēzes, kas aizliegtu izmantot psiholoģiju vai psihoterapiju. Baznīcas dokumentos ir daudz ieteikumu (piemēram, attiecībā uz semināristu formāciju), kas aicina pielietot zināšanas par cilvēku, ko sniedz pedagoģija un psiholoģija. Protams, jālieto veselais saprāts, lai izšķirtu to, kas derīgs. Skaidrs, ka psihoterapija nevar aizvietot grēksūdzi, bet psiholoģija – reliģiju. Psihoterapijā pastāv noteikti draudi, kas var būt nekompetents psihoterapeits vai dzīves aizvietošana ar terapiju tā vietā, lai uztvertu to kā palīdzības formu, kas laika ziņā ir ierobežota.

Gabinet_Psychoterapii

Kas tad ir psihoterapija?

Te pastāv daudz definīciju un modeļu. Lielos vilcienos tas ir psiholoģiskas palīdzības veids, ko lieto cilvēki, piedzīvojot grūtības psiholoģiskā jomā. Tas var būt arī ārstēšanas veids, ja runa ir par psihiskiem traucējumiem, vai arī atbalsta forma izaugsmē vai krīžu periodos.

Vēlos uzvert dažas lietas. Pirmkārt, terapijai jābūt apzinātai. Dažreiz terapeitus tur aizdomās par terapijas veikšanu bez cilvēka atļaujas. Terapijai nepieciešama apzināta un brīva vienošanās starp terapeitu un pacientu (to sauc par kontraktu). Otrkārt, metodes. Psihoterapija nav vienkārši saruna. Tā ir tikšanās, kuras laikā terapeits apzinātā veidā lieto zinātniski pārbaudītas metodes. Treškārt, pārmaiņas. Par tām lemj pacients, nevis terapeits. Tas izslēdz situācijas, kad terapijas beigās cilvēks varētu teikt, ka ir nonācis tur, kur nav vēlējies.

Eksistē daudz mītu un stereotipu. Piemēram, ka terapija nevis risina problēmas, bet palīdz tās akceptēt. Draugs jautā pacientam ar enurēzi: „Vai psihoterapija tev ir palīdzējusi?” „Jā.” „Tātad, tu vairs nečurā gultā?” „Nē, es tāpat čurājos gultā, bet tagad es ar to lepojos!” Ja terapija palīdz akceptēt grūtības un līdz ar to noslēdzas, tā nav laba terapija. Mūsdienu smadzeņu pētījumi liecina, ka stabilām izmaiņām nepieciešams ne tik daudz augsts akceptācijas un miera līmenis, cik optimāls baiļu līmenis. Vārdusakot terapija nav tikai atbalsts un pieņemšana. Tie ir izaicinājumi, kas sekmē izaugsmi.

Nākamais aizspriedums: terapija ir nemitīga „rakņāšanās” pagātnē, bērnības traumu meklēšana, bet tam taču nav jēgas, jo nevar mainīt pagātni. Šī „arheoloģiskā” pieeja savā ziņā ir anahronisms. Protams, mūsu pagātne ietekmē mūsu tagadni. Tomēr mērķtiecīga un sīkumaina iedziļināšanās pagātnē nav nepieciešama, jo tā tāpat ir klātesoša cilvēka aktuālajā dzīvē. Īpaši tas skar attiecības. Terapijas ietvaros, kas ir tuvas un intensīvas attiecības, rodas iespēja atklāt un modificēt attiecību veidošanas modeļus, ko pacients apguvis savā pagātnē.

Vai pastāv draudi, ka terapeits izraisīs apjukumu, atņemot cilvēkam viņa vērtību sistēmu, pārliecību, ticību?

Terapeitam jābūt neitrālam. Tas nozīmē, ka viņam jācenšas atturēties no sava pacienta indoktrinācijas. Psihoterapija kalpo tam, lai palīdzētu cilvēkam nonākt pie sava risinājuma, nevis pārņemt to no terapeita. Ja terapeits saka pacientam, kas viņam ir vai nav jādara, no viņa būtu jāturas pa gabalu.

Wooden trail to the ocean shore

Vai tomēr terapija nerada draudus ticīgam cilvēkam?

Terapija var radīt draudus ticīgai personai, ja tās ticība ir nenobriedusi. Ir dzirdētas bažas, ka terapeits var „sagraut ticību”. Šķiet, tas kaut ko liecina nevis par terapeitu vai terapiju, bet gan par ticības vājumu. Ja terapeits spēj to sagraut, kas tā par ticību? Vai tā nav bijusi kaut kāda ilūzija un mirāža, kurai nav daudz kopīga ar patiesu, dzīvu un dziļu ticību?

Mēģināsim mainīt sarunas perspektīvu. Vai nav tā, ka terapija var kļūt par iespēju pastiprināt ticību, uzlabojot attiecības ar Dievu?

Pazīstu gadījumus, kad psihoterapijas ietvaros cilvēkiem radās vairāk iekšējas „telpas” ticībai. Kāpēc tā notiek? Terapija uzlabo cilvēka funkcionēšanu, uzlabo adaptācijas spējas veidojot saites ar citiem. Arī ticība ir saite. Uzlabojoties attiecībām ar cilvēkiem, var uzlaboties arī attiecības ar Dievu. Var uzdrīkstēties apgalvot, ka nobriedušam cilvēkam ir vieglāk sadarboties ar Dieva žēlastību. Ja terapijas ietvaros pieaug personības briedums, tas nāk par labu arī ticībai.

1

Pastāv viedoklis, ka ja katolis tomēr izvēlas doties uz psihoterapiju, tad viņš drīkst nākt tikai pie t.s.”kristīgā terapeita”.

Nevaru līdz galam tam piekrist. Meklējot kardiologu man drīzāk intetesē viņa izglītība un pieredze. Man būtu svarīgi, vai viņš ir labs kardiologs, nevis vai viņš ir ticīgs. Runājot par terapeitu, viņam jābūt kompetentam, jārespektē pacienta uzskati, jācenšas iepazīt cilvēka pasaule. Skaidrs, ka psihoterapija skar īpaši smalkas un intīmas cilvēka jomas. Ja tajās svarīgu vietu ieņem ticība, neredzu pamata atstāt to aiz kabineta durvīm. Psihoterapijas laikā var sarunāties par ticību, tomēr lietojot psiholoģijas valodu, atklājot konkrētu notikumu, jūtu, domu nozīmi. Ja kāds ir gatavs šādai sarunai, tā var palīdzēt attīrīt ticību no motīviem, kas ir ārpus reliģijas. Piemēram, kāds lieto reliģiozitāti kā „zāles”, lai tiktu galā ar savām bailēm vai vientulību. Psihoterapijas laikā cilvēks mācās to panākt citos veidos. Viņam vairs „nevajag” ticību šiem nolūkiem. Tas ir nozīmīgs attīstības brīdis, kad var atkāpties nenobriedusi ticība, „cilvēciska ticība”, bet tās vieta var rasties ticība, kas ir mērķis pats par sevi, un kas nekalpo vienīgi maniem mērķiem.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s