Psihoterapija vai aizlūgums par dziedināšanu?

1930-charismatic-c-1300

Mēģinājumi pretnostātīt ticību Dievam un psihoterapiju liecina par teoloģisko zināšanu trūkumu un reliģisko radikālismu, uzskata katoļu priesteris, psihologs Slavomirs Bukaļskis. Diskusijas turpinājuma par personības psiholoģisko un garīgo dimensiju publicēju pr.Bukaļska raksta tulkojumu (saīsinātā versijā):

Lūgšanu grupā viens no dalībniekiem iesaka kādai sievietei: „Atmet tās tabletes. Tu ieraudzīsi, ka Jēzus pats tevi izārstēs!” Šī sieviete iepriekš bija ārstējusies psihiatriskā klīnikā, bet pašlaik regulāri saņem psihoterapeitisko atbalstu. Par laimi šajā gadījumā pateicoties citu cilvēku reakcijai izdevās savlaicīgi novērst sekas, ko varētu izraisīt šī „oriģinālā” ieteikuma realizācija.

Garīga padomdošana, kas ticības vārdā ignorē medicīniskus līdzekļus un psiholoģisku atbalstu, var izraisīt dziļus traucējumus un pat pašnāvības.

Baznīca māca, dzīvība un fiziskā veselība ir lielas vērtības, kuras Dievs mums uzticējis. Mums saprātīgi jārūpējas par tām, ņemot vērā citu cilvēku vajadzības un kopējo labumu. (KBK 2288)

Jāatzīst, ka harismātiskie dievkalpojumi dziedināšanas nodomā atšķirībā no slimnieku sakramenta saistīti ar dažādu pārmērību risku. Ticības Mācības Kongregācijas instrukcijā par šo tematu tiek uzsvērts, ka dziedināšanu sniedz Dievs, nevis cilvēks, kurš saņēmis dziedināšanas dāvanu. Būtisks jautājums ir arī Dieva slavēšana, kas vispilnīgākā veidā piepildās Euharistijā. Ticīgais cilvēks nāk uz dievkalpojumu, lai slavētu Dievu, nevis lai saņemtu dziedināšanu. Diezgan bieži gadās, ka aizlūgšana par dziedināšanu aizēno Euharistijas būtību, bet centrā tiek nostādīts priesteris, kuram ir dziedināšanas dāvana, un kura personība fascinē dievkalpojuma dalībniekus.

Dziedināšanas būtība nav piespiest Dievu izdarīt brīnumu. Izdziedināts cilvēks pilda Dieva gribu (arī slimības un ciešanu kontekstā). Visbūtiskākā ir iekšējā dziedināšana, kas ļauj pieņemt t.sk. „slimības aicinājumu”. Lūgšana slimniekam ir veids, kā savienoties ar Kristu un garīgi attīrīties. Tā var būt saistīta ar lūgumu pēc spējas pieņemt slimību ticības garā, vai arī saņemt dziedināšanu. Kas attiecas uz apkārtējiem, slimnieka aprūpe dod viņiem iespēju izrādīt žēlsirdību.

Religious Candles and Cross --- Image by © Royalty-Free/Corbis

Psihoterapija pēc būtības ir dažādu metožu lietošana, kas vērstas uz psihisko, emocionālo un uzvedības traucējumu ārstēšanu vai korekciju. Visu šo tehniku kopējā īpašība ir starppersonu kontakts (atšķirībā no tīri medicīniskas ārstēšanas).

Precīzi definēt psihoterapijas mērķus ir problemātiski. Te var izdalīt divas pieejas. Pirmā uzskata psihoterapiju par ārstēšanas metodi, kas pieder pie medicīnas. Līdz ar to „medicīniskas psihoterapijas” mērķis ir izārstēt pacientu no psihiskiem traucējumiem, palīdzēt ciešanās, atbrīvot no slimības. Šī pieeja paredz sadarbības nepieciešamību starp dažādu virzienu ārstiem. Tā tiek lietota ārstējot fobijas, obsesīvi kompulsīvos traucējumus, depresiju, uztura uzvedības traucējumus, seksuālos traucējumus, kā arī dažas psihiskās slimības.

Otrā pieeja norāda uz personības izaugsmi, cilvēka autonomijas palielināšanu, spēju realizēt savas vērtības. Dažreiz šī pieeja uzskata par savu mērķi laimes sasniegšanu, cilvēka potenciāla realizāciju. Daudzie slavenie zinātnieki uzskata, ka psihoterapijas mērķis ir indivīda attīstība. Viktors Frankls runā, ka cilvēka izaugsme izpaužas centienos atrast dzīves jēgu. Tam arī kalpo psihoterapija. Kas attiecas uz uzskatiem, ka psihoterapija var kaitēt, vai ka tā ir blēdība, šādi apgalvojumi liecina par to autoru kompetences trūkumu un ignoranci.

z13789198Q,34-latek-twierdzi--ze-byl-molestowany-przez-emeryt

Skaidrs, ka Dievs darbojas caur likumiem, ko aprasta zinātne, tādēļ nepastāv opozīcija starp zāļu lietošanas efektu, kompetento psihiatrisko, psiholoģisko vai psihoterapeitisko palīdzību, un Dieva spēku, kas atgriež cilvēku pie veselības.

Dieva dziedināšanas pretnostatīšana dabiskiem līdzekļiem ir nepieļaujama ticības karikatūra. Dievs lieto cilvēkus un viņu prāta sasniegumus, kas attiecas arī uz psiholoģijas un psihiatrijas iespējām.

Ja kāds vēlas uzturēt konfliktu starp teoloģiju un medicīnas zinātnēm, iesakot atteikties no jebkādiem dabiskiem līdzekļiem un ārstēties tikai caur aizlūgšanām, tas liecina par zināšanu trūkumu teoloģijā, klasiskās medicīnas noniecināšanu, ka arī personas neveselīgo radikālismu. Uzskatot, ka Dievs ir dabas likumu konkurents, un ka dabas likumu iepazīšana rada kaut kādus draudus, cilvēks apliecina visai miglainus priekšstatus gan par dabu, gan par Dievu. Vēlos uzsvērt, ka personām, kuras kalpo ar aizlūgšanām par dziedināšanu, nepieciešama dziļāka lūgšanas pieredze, ka arī kvalitatīvas zināšanas par Baznīcas mācību šajā jomā.

Atbildot uz jautājumu, kas izvirzīts virsrakstā, jāsaka, ka kvalitatīva psihoterapija nekādā ziņā nav pretrunā ar lūgšanu par veselības dāvanu.

Nabożeństwo uzdrowienia czy psychoterapia?

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Psihoterapija vai aizlūgums par dziedināšanu?

  1. sarkanakmens saka:

    Labs raksts, piekritīšu par to, ka medicīna var sadzīvot ar ticību.

  2. mamma saka:

    Alopātiskās medicīnas zāles labāk nemaz nesākt lietot, un arī psihoterapija neko daudz nevar līdzēt. Piem., depresijas pamatā ir organismā notiekošais iekaisuma process. Te var palīdzēt dzīves veida, t.sk. ēšanas paradumu, maiņa, pretiekaisuma dabisko līdzekļu lietošana u.tml., nevis pļāpāšana vai ķīmiskie medikamenti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s