Mūsdienās paliek aizvien vairāk ticīgo, kuriem nepietiek ar „svētdienas garīgumu”, t.i. „reliģiska minimuma” ievērošanu. Tomēr cilvēka garīgā attīstība cieši saistīta ar viņa psiholoģiju. Tās likumu ignorēšana var radīt būtiskus šķēršļus ceļā pie Dieva.

Turpinot publikāciju sēriju par psiholoģijas un reliģijas attiecībām, šoreiz pārpublicēju poļu psihiatres un psihoterapeites dr.Marijas Golčiņskas (Maria Golczyńska) raksta tulkojumu:
Tāpat mūsdienās garīgumam pievēršas personas, kas iepriekš nav bijušas reliģiozas, t.sk. alkoholiķi un citi atkarīgie (12 soļu programmu lieto arī seksoholiķi un cilvēki ar uztura traucējumiem). Baznīcas paspārnē veidojas dažādas formācijas un grupas, kas rada pievilcīgus piedāvājumus ne tikai cilvēkiem, kuri tiecas pēc garīgas izaugsmes, bet arī personām ar psihiskiem traucējumiem, kuras meklē atvieglojumu savās ciešanās, atbalstu iekšējā haosā un bailēs.

Tomēr personas ar psihiskiem traucējumiem nespēj ievērot mērenību reliģiozitātē. Tās vai nu iesaistās ļoti intensīvi, vai nu turas no reliģiskām praksēm pa gabalu.

Jāpiebilst, ka par reliģiskām grupām, rekolekcijām, klosterdzīvi bieži interesējas emocionāli ievainotas personas, kuras sagaida dziedināšanu pateicoties lūgšanai un tiešai Dieva intervencei.

Vispārējas nedrošības apstākļos bailes ietekmē visu cilvēci, tādēļ dalījums uz psihiski veseliem/slimiem cilvēkiem zaudē jēgu. Mēs diez vai uzskatītu par veseliem tos, kuri ir pilnīgi brīvi no bailēm, depresijas, spriedzes. Drīzāk veseli cilvēki ir tie, kuri ar to visu prot tikt galā. Šķiet, tādu paliek aizvien mazāk. Situācijā, kad drošību sekmējoši sabiedriski mehānismi (likumīga iekārta, stabila ģimene, integrēta vide) kļūst neefektīvi, pieaug garīgo līderu un psihoterapeitu nozīme.

Bieži gadās, ka pievēršoties garīgai izaugsmei cilvēkiem rodas vajadzība pēc psihoterapeita. Un otrādi: psihoterapijas ietvaros var rasties nepieciešamība pēc garīgā vadītāja. Izjauktas attiecības un vientulība spēcīgi pamudina cilvēku veidot saikni ar Dievu. No otras puses, pat ideāli vesels cilvēks, izvēloties radikāli sekot Dievam, pakļauj sevi attiecību sabrukuma un vientulības riskam. Turklāt tuvošanās Dievam cilvēka psihei ir satricinājums, ko ne jau katrs spēj izturēt bez atbalsta.

Psihiska un garīga izaugsme

Atšķirībā no ķermeņa, kas mūža otrajā daļā deģenerējas, psihe un garīgums var nemitīgi attīstīties. Bet var arī neattīstīties. Psihiska izaugsme ir savas motivācijas, jutu un emociju iepazīšana, kā arī atvērtība attiecībām ar apkārtējiem. Garīga izaugsme ir ticība, cerība, mīlestība un morāla sakārtotība. Kopīga pazīme abām izaugsmēm ir tuvība, spēja būt kopā un priecāties.

Psihiska degradācija savukārt ir izvairīšanās no attiecībām, kontakta zaudēšana, manipulācija, kas veido augsmi dažāda veida traucējumiem un slimībām. Garīga degradācija ir savas eksistences aprobežošana ar šo pasauli, attālināšanās no Dieva, sevis, citu cilvēku vai mantu dievināšana.

Reizēm publiski tiek piedāvāta izkropļota izaugsmes vīzija, reducējot psihisko attīstību līdz asertivitātei (spējai atteikties no citu cilvēku gaidu piepildīšanas), bet garīgo attīstību – līdz mistiskiem pārdzīvojumiem. Protams, gadās arī tā. Tomēr žēl, ka daži spītīgi tiecas pēc izaugsmes saskaņā ar šādu vīziju, pārvēršot kristietību par „new age”, bet psihoterapiju par manipulēšanas skolu.

Pirmais izaugsmes posms

Pirmie panākumi sevis iepazīšanā no psiholoģiska skatu punkta sekmē arī garīgo izaugsmi. Šis ir dramatisks brīdis, kad traucējumi (piemēram, trauksme vai nomāktība) var pat pastiprināties. Tas, kas cilvēkā bijis apslēpts, var nākt uz āru atklātā veidā (agresija, naids, iekāre, tieksme dominēt). Tāpat tas var izpausties simboliskā veidā (obsesīvas domas, fobijas, psihotiskas izpausmes). Bieži cilvēks cieš arī no bezmiega, jo miegs kā atkāpšanas ceļš uz nekurieni viņam tiek „nogriezts”. Jo psihiski veselāks ir cilvēks, jo skaidrāk izpaužas šie pārdzīvojumi, un jo mazāka ir vajadzība pēc psihiatra vai psihoterapeita.

Jo lielāka tuvība ar Dievu, jo ātrāk sākas šie procesi (īpaši spilgti tie var izpausties klosterdzīvē, jo laicīgi cilvēki tendēti uz kādu laiku atkāpties, baidoties no grūtībām).

Sevis iepazīšanas posmā atbalstu var sniegt gan psihoterapeits, gan garīgais vadītājs pat tad, ja viņu mērķi nesakrīt. Garīdznieks uztvers sāpīgus pārdzīvojumus kā attīrīšanās nepieciešamību, patiesības iepazīšanu par sevi, kas pamudina ticīgo paļauties uz Dievu. Garīdznieks var, piemēram, pamudināt ticīgo psihiskās ciešanās ievērot mieru, ejot tām cauri un paļaujoties uz Dievu. Savukārt psihoterapeits uztver psihiskās ciešanas kā nevajadzīgu ļaunumu un cenšas tās novērst.

Psihoterapijas efektivitātes radītājs ir panākumi laicīgā dzīvē: lomu paplašināšana, jaunas attiecības, prestiža sasniegšana un tml. Savukārt garīgais vadītājs drīzāk tendēts ignorēt vai noraidīt tieksmi pēc laicīgiem panākumiem. Garīdznieks var pavadīt ticīgo visas dzīves garumā vai arī līdz brīdim, kad sekotājs viņu pārsniegs, vai arī kamēr viņš ar Dieva atbalstu neatradīs sev citu garīgo padomdevēju. Terapeits uzskata, ka terapija jābeidz tad, ja klienta situācija ir būtiski sakārtojusies.

Nākamajos garīga ceļa posmos, ko daudzas tradīcijas dēvē par „apskaidrību” un „savienošanos ar Dievu”, šķiet, pats Dievs parūpēsies, lai persona, kas aizgājusi tik tālu, turētos pa gabalu no psihiatriem un psihoterapeitiem (arī tad, ja psihiskie traucējumi joprojām ir klātesoši).

Zagrożenia wynikające z ignorowania praw psychologii bądź rozwoju duchowego