Neirotisks traucējums vienmēr saistīts ar kaut kāda veida aprobežotību. Bailes, dusmas, aizvainojums, iekšējas pretrunas, neracionāli uzstādījumi vai trauma liek mums turēties pie vienas domāšanas/uzvedības shēmas, kas, protams, neder visām dzīves situācijām.

Reizēm cilvēki ar bažām uztver iespēju iziet psihoterapijas kursu, jo uzskata, ka viņus tur “pārtaisīs” līdz nepazīšanai. Tā tas nav. Izvēloties iekšējas dziedināšanas ceļu, mēs neko nezaudējam (varbūt, vienīgi ilūzijas), bet mūsu iespējamas rīcības arsenāls būtiski paplašinās.

Un tad mēs beidzot varam sajust iekšējo brīvību: es varu rīkoties dažādos veidos, ar varu būt daudzveidīgs, es varu pateikt kaut kam “jā”, bet varu pateikt “nē”. Ja manā ģimenē visas sievietes ieņēma upura pozīciju, man tas nav jāatkārto. Ja bērnībā mani sita un pazemoja, man nav tas jāatražo savā pieaugušā cilvēka dzīvē. Ja mana dzimtā cilvēki pārsvarā bija neveiksminieki, tas nenozīmē, ka man jāatkārto viņu liktenis un tml.

Manuprāt, ceļš pie brīvības sākas ar diskomfortu. Es sāku meklēt risinājumus tad, ja man paliek slikti. Tādēļ mūsu neirotiskie traucējumi ir sava veida dāvana. Tie liek mums mainīties.

Tiem, kas šaubās, vai viņam to vajag, piedāvāju “neirotiķa dekalogu” (10 iracionālus apgalvojumus), ko esmu aizguvis no kristīgās psihoterapeites māsas Pavlas.

1. Personām, kuras man ir svarīgas, obligāti mani jāmīl.

2. Man jābūt pilnīgam, kompetentam un veiksmīgam. Tikai tad es būšu laimīgs.

3. Izvairīties no grūtībām un atbildības ir labāk, nekā ieskatīties tām “sejā”.

4. Man ātri jāatrisina grūtības.

5. Daži cilvēki ir ļauni. Viņi ir pelnījuši visbargāko sodu.

6. Man jābūt gatavam pašam ļaunākajam. Man nemitīgi jādomā par to slikto, kas var notikt manā dzīvē.

7. Mani veido mana pagātne, tāpēc neko nevar mainīt.

8. Ja notikumi neattīstās saskaņā ar maniem plāniem, tas ir briesmīgi.

9. Es nevaru ietekmēt savu laimi. Tas, kas mani notiek, nosaka manu dzīvi.

10. Atkārtot vecas shēmas ir vieglāk, nekā uzņemties risku.