“Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.” (Mt 19, 4-5) “Atstāt”, bet reizē “turēt godā”. Kā tas ir?
Vai dusmas ir „negatīva emocija”? Vai dusmoties nozīmē grēkot? Psihoterapeitiskā darbā ar reliģioziem klientiem dusmas ieņem īpašu vietu. Dažreiz cilvēkam šķiet, ka tas, ko piedāvā terapeits, ir pretrunā ar to, ko saka Baznīca.
„Viņš vispār neko negrib,” bieži sūdzas vecāki. „Mūsdienu bērni kaut kā īpaši nevēlas mācīties,” secina skolotāji. Ko ar to visu iesākt?
Время воспоминаний о войне и ее завершении – подходящий повод задуматься о прощении. Это может прозвучать провокационно. По этой причине я не опубликовал этот текст на русском языке 9 мая. А теперь вроде как в самый раз.
Kara beigu piemiņa – īstais laiks, lai aprunātos par piedošanu. Protams, dažiem šī iecere var likties provokatīva. Piedošana savā ziņā ir visai provokatīva lieta.
Aizvainojums var būt signāls par nepieņemamu attieksmi vai situāciju, robežu pārkāpšanu, nepieciešamību sevi aizstāvēt. Tomēr tas mēdz pārvērsties arī par bezcerīgu sprostu, kas tur cilvēku pie pagātnes, neļaujot dzīvot saskaņā ar Dievu, sevi un apkārtējiem.
Mūsdienu informācijas pieejamība par dažāda veida garīgiem un emocionāliem draudiem, pie kuriem, neapšaubāmi, pieder sektas vai destruktīvi kulti, nebūt nemazina to cilvēku skaitu, kuri nonāk kārtējos slazdos. Pastāv vairāki psiholoģiski, sociāli un garīgi faktori, kas piebaro totalitāras reliģiskas kustības, nodrošinot tām aizvien jaunu „lielgabalu gaļu”.
Ja bērnam nepadodas mācības, pieaugušie bieži saka – slinkums. Vienkāršas atbildes šādos gadījumos ir visai izdevīgas, jo ļauj vienlaicīgi “visu izskaidrot” un atbrīvot sevi no jebkādas atbildības. Daudz grūtāk, bet produktīvāk ir atrast unikālu pieeju, kas der tieši šim bērnam.
Rozā brilles, tauriņi vēderā, eiforija un neizbēgama vilšanās? Iemīlēšanas spēks ir milzīgs, tas fascinē un biedē, iedvesmo kariem un mākslas darbiem…
