
Время воспоминаний о войне и ее завершении – подходящий повод задуматься о прощении. Это может прозвучать провокационно. По этой причине я не опубликовал этот текст на русском языке 9 мая. А теперь вроде как в самый раз.

Время воспоминаний о войне и ее завершении – подходящий повод задуматься о прощении. Это может прозвучать провокационно. По этой причине я не опубликовал этот текст на русском языке 9 мая. А теперь вроде как в самый раз.

Kara beigu piemiņa – īstais laiks, lai aprunātos par piedošanu. Protams, dažiem šī iecere var likties provokatīva. Piedošana savā ziņā ir visai provokatīva lieta.

Aizvainojums var būt signāls par nepieņemamu attieksmi vai situāciju, robežu pārkāpšanu, nepieciešamību sevi aizstāvēt. Tomēr tas mēdz pārvērsties arī par bezcerīgu sprostu, kas tur cilvēku pie pagātnes, neļaujot dzīvot saskaņā ar Dievu, sevi un apkārtējiem.


Mūsdienu informācijas pieejamība par dažāda veida garīgiem un emocionāliem draudiem, pie kuriem, neapšaubāmi, pieder sektas vai destruktīvi kulti, nebūt nemazina to cilvēku skaitu, kuri nonāk kārtējos slazdos. Pastāv vairāki psiholoģiski, sociāli un garīgi faktori, kas piebaro totalitāras reliģiskas kustības, nodrošinot tām aizvien jaunu „lielgabalu gaļu”.

Ja bērnam nepadodas mācības, pieaugušie bieži saka – slinkums. Vienkāršas atbildes šādos gadījumos ir visai izdevīgas, jo ļauj vienlaicīgi “visu izskaidrot” un atbrīvot sevi no jebkādas atbildības. Daudz grūtāk, bet produktīvāk ir atrast unikālu pieeju, kas der tieši šim bērnam.

Rozā brilles, tauriņi vēderā, eiforija un neizbēgama vilšanās? Iemīlēšanas spēks ir milzīgs, tas fascinē un biedē, iedvesmo kariem un mākslas darbiem…

To var saukt dažādi – dvēsele, sirds, es-sajūta, “iekšējais kambaris”… Mūsos ir kaut kas tāds, ar ko mums jābūt kontaktā, lai sajustu, ko nozīmē “dzīvības pārpilnība”. Kā tas ir? Paskaties uz bērniem, kuriem paveicies piedzimt mīlošā ģimenē, tad sapratīsi.

Cilvēks ir trīs dimensiju būtne, kas eksistē miesas, dvēseles un gara līmenī. Ievainojums, kas skar vienu no līmeņiem, graujoši ietekmē visu personību kā tādu. Diemžēl mēs tik ļoti esam iemācījušies dzīvot “ar prātu”, ka dažreiz mūsu ķermenim atliek vien kliegt uz mums caur dīvainām slimībām.

“Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”. Ticīgi cilvēki labi pazīst šo frāzi. Taču, vai tas gadījumā nav taisnākais ceļš uz reliģisko perfekcionismu un ar to saistītās neirozes?