Kādreiz Ērihs Fromms rakstījis, ka galvenā mūsdienu cilvēka problēma ir bēgšana no brīvības. Tas bija sen, bet klasika vienmēr aktuāla. Būt upurim nozīmē bēgt no brīvības un atbildības par savu dzīvi.
Ja Tavā dzīvē netrūkst veselīga prieka, tālāk vari nelasīt. Šis raidījums noteikti nav domāts Tev. Tomēr daudzi ilgojas pēc prieka, bet to neiegūst.
Kāds 40 gadus vecs vīrietis vēršas pie psihoterapeita ar lūgumu palīdzēt saprast viņa problēmu cēloņus. Kā parasti šādos gadījumos, no ārējā skatupunkta viss ir kārtībā – veselība, darbs, materiālais stāvoklis. Tiesa, līdz šim nav izdevies izveidot attiecības, uz kuru pamata varētu nodibināt ģimeni. Bet laiks it kā ir. Galvenais, kas uztrauc Viktoru, ir kaut kas cits: nomācoša tukšuma sajūta, bezjēdzība, pelēcība. Pēc viņa teiktā, „dzīvei tā kā nav garšas”. Brīžiem viņam rodas sajūta, it kā eksistētu atsevišķi no sava ķermeņa. Šīs izjūtas vīrieti biedē, jo, kas zina, varbūt tās ir garīgas kaites pazīmes?
Seksualitāte ir cilvēka dzīves joma, kas, iespējams, visvairāk pakļauta dažāda veida mītiem. Likumsakarīgi, jo tā skar personību pašos dziļumos, bet vienlaicīgi izpaužas caur attiecībām.
Mūsdienu vīrieti var salīdzināt ar snaiperi – elitāras vienības karavīru, kurš nelabvēlīgos apstākļos cenšas izpildīt kādu svarīgu uzdevumu. Snaiperim jāprot rūpēties par savām acīm, jo tas ir “darba instruments”. Kur un kāpēc es skatos? Vai spēju valdīt pār savām acīm? Vai man pietiek spēka novērst skatienu no lietām, kas traucē sasniegt mērķi?
«Не читали ли вы, что Сотворивший вначале мужчину и женщину сотворил их? И сказал: посему оставит человек отца и мать и прилепится к жене своей, и будут двое одной плотью» (Мф 19,4-5) «Оставить», но при этом «почитать». Это как?
Злость как «негативная» эмоция? Злиться – это грех? В психотерапии с религиозными клиентами злость занимает особое место. Иногда человеку кажется, что предлагаемое терапевтом идет вразрез с тем, чему учит Церковь.
“Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.” (Mt 19, 4-5) “Atstāt”, bet reizē “turēt godā”. Kā tas ir?
Vai dusmas ir „negatīva emocija”? Vai dusmoties nozīmē grēkot? Psihoterapeitiskā darbā ar reliģioziem klientiem dusmas ieņem īpašu vietu. Dažreiz cilvēkam šķiet, ka tas, ko piedāvā terapeits, ir pretrunā ar to, ko saka Baznīca.
„Viņš vispār neko negrib,” bieži sūdzas vecāki. „Mūsdienu bērni kaut kā īpaši nevēlas mācīties,” secina skolotāji. Ko ar to visu iesākt?
tavasirds.com 