To var saukt dažādi – dvēsele, sirds, es-sajūta, “iekšējais kambaris”… Mūsos ir kaut kas tāds, ar ko mums jābūt kontaktā, lai sajustu, ko nozīmē “dzīvības pārpilnība”. Kā tas ir? Paskaties uz bērniem, kuriem paveicies piedzimt mīlošā ģimenē, tad sapratīsi.

Kādēļ mums tik bieži neveicas attiecībās ar pasauli? Jo nav attiecību ar sevi. Džeimss Bjūdžentāls trāpīgi ievēro, ka pārsvarā mēs sevi uztveram it kā no malas. Stāstot par savām domām vai jūtām, mēs it kā aprakstām kādu “trešo personu”. Joprojām dievinot prātu, mēs elpojam ar vienu plaušu.

Parasti cilvēks atnāk uz psihoterapiju, jo viņam ir slikti. Bieži var traucēt kāds nepatīkams simptoms, piemēram, panikas lēkmes, elpas trūkums, trauksme vai tukšuma sajūta. Tomēr tie tiešām ir tikai simptomi.

Paskatoties dziļāk, var pamanīt, ka simptoms rodas tādēļ, ka cilvēks nav kontaktā ar sevi.

Acīmredzot viņa dzīvē bija apstākļi, kas traucēja viņam šo kontaktu izveidot vai arī lika šo kontaktu zaudēt.

Mūsdienās psihoterapijā aizvien mazāk jāsaskaras ar “klasiskām” neirozēm, par ko kādreiz rakstījis Zigmunds Freids. Taču daudz vairāk mūsos paliek baiļu un nedrošības, bezjēdzības sajūtas, pelēcības.

Dzīve zaudē garšu, jo sāpes un bailes attur no izaugsmes, no aicinājuma.

Manuprāt, šādos gadījumos mokoši simptomi ir Dieva dāvana, kas beidzot liek cilvēkam iziet no saviem sprostiem. Un labi, ka mūsu dvēsele spēj slimot, jo slimības iespaidā vismaz daži nolemj tā pa īstam atgriezties pie sevis. Šoreiz raidījumā “Mīlestības terapija” – par atgriešanos pie sevis un drosmi būt.

Klausies mūs “Radio Marija Latvija” piektdienās plkst. 20:00. Turpmāk raidījumu ieraksti pieejami tavasirds.com un milestibasmaja.lv.