To var saukt dažādi – dvēsele, sirds, es-sajūta, “iekšējais kambaris”… Mūsos ir kaut kas tāds, ar ko mums jābūt kontaktā, lai sajustu, ko nozīmē “dzīvības pārpilnība”. Kā tas ir? Paskaties uz bērniem, kuriem paveicies piedzimt mīlošā ģimenē, tad sapratīsi.
Cilvēks ir trīs dimensiju būtne, kas eksistē miesas, dvēseles un gara līmenī. Ievainojums, kas skar vienu no līmeņiem, graujoši ietekmē visu personību kā tādu. Diemžēl mēs tik ļoti esam iemācījušies dzīvot “ar prātu”, ka dažreiz mūsu ķermenim atliek vien kliegt uz mums caur dīvainām slimībām.
“Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”. Ticīgi cilvēki labi pazīst šo frāzi. Taču, vai tas gadījumā nav taisnākais ceļš uz reliģisko perfekcionismu un ar to saistītās neirozes?
“Tu” vienmēr svarīgāks par “es”. Mīlestība Tev vienmēr nozīmē ciešanas, stresu un nemieru par citu personu. Pasaulei un apkārtējiem nav nozīmes, jo svarīgas ir tikai Tavas pašreizējās attiecības. Iespējams, Tu mīli par daudz. Iespējams, Tu esi palikusi atkarīga no “mīlestības”.
Vispār jau par slimīgām attiecībām runāt ir vieglāk. Pārāk daudz mūsu ģimenēs ir sāpju, iestrēgšanas un nepiedošanas. Savukārt valdošais popkultūras vēstījums par “laimi” tikai pastiprina frustrāciju, jo nevar taču sasniegt to, kas tiešām nav iespējams.
Dažreiz mums rodas iespaids, ka bērni mūs nedzird. Par spīti mūsu garajām runām, moralizēšanai un dusmām ģimenē nekas nemainās. Bērni tiešām nedzird. Jo nav taču vērts.
“Bērniem namu uzceļ tēva svētība, bet mātes lāsts izceļ ar pamatiem”. Sīraha dēla grāmatas autors jau sensenos laikos zinājis to, ko apstiprina mūsdienu psiholoģija.
Mūsu dzīve lielā mērā sastāv no zaudējumiem. Zaudēt var ne tikai darbu vai īpašumus. Zaudēt var dzimteni, identitāti, saknes vai reputāciju. Zaudēt var cilvēkus, kurus mīlam, veselību, visbeidzot arī dzīvi. Kā palikt traģiskā realitātē un neiestrēgt sāpēs?
Izaugsme, kas kļūst par pašmērķi, padara cilvēku par vergu. Precīzāk sakot, mēs paši padarām sevi par vergiem, pakļaujoties narcisisma “kultūrai”. Pārpublicēju blogā intervijas tulkojumu ar psihoterapeitu un jezuītu priesteri Jaceku Prusaku (Jacek Prusak), kas šonedēļ parādījies portālā civitas.lv.
