Kara beigu piemiņa – īstais laiks, lai aprunātos par piedošanu. Protams, dažiem šī iecere var likties provokatīva. Piedošana savā ziņā ir visai provokatīva lieta.

Šķiet, Latvijā nav nevienas ģimenes, kas nebūtu cietusi no totalitāra absurda vardarbības – kariem, represijām, deportācijām, abortiem un tml.

Vai mana tēva tēvs, kurš piespiedu kārtā ticis iesaukts leģionā un aizgājis līdz pat Kurzemes katlam, bija varonis? Vai varonis bija mammas vectēvs, kurš karoja un sagaidīja uzvaru padomju armijas sastāvā? Nezinu. Zinu tikai to, ka viņi bija cilvēki. Esmu viņu turpinājums un vismaz daļēji nesu šo karu sevī. Piedošana un izlīgšana vajadzīga man pašam un visai manai dzimtai.

Par to pasaulei liecina Immaculee Ilibagiza, sieviete, kura brīnumainā veidā izdzīvoja Ruandas genocīdā, zaudējot praktiski visu, kas viņai bija dārgs. Piedot nenozīmē aizmirst. Piedot pat nenozīmē izlīgt. Piedot nozīmē atbrīvoties no naida, aizvainojuma un alkām pēc atriebības, kas grauj mani pašu, viņa skaidro.

Pieredze rāda, ka laiks pats par sevi šos ievainojumus neārstē. Tāpat kā tos neārstē „kognitīvā piedošana”, „pareizā domāšana”. Protams, viss sākas ar gribas aktu: es gribu piedot (vai vismaz „gribu gribēt”). Tomēr šis ir stāsta sākums, nevis beigas.

Kas notiek, ja mēs nepiedodam?

Mēs slimojam. Slimo mūsu gars, kas pats sev „nogriež” pieeju sirdskontaktam ar Dievu. Slimo dvēsele, ko pārpilda negācijas. Droši vien, visai taisnīgas, bet no tā jau vieglāk nepaliek. Slimo ķermenis, jo nepiedošana izraisa arī fiziskas saslimšanas. Pats trakākais – nepiedošanas „lāsts” neapzināti tiek nodots mūsu bērniem, nākamajai paaudzei.

Vai piedošana ir vajadzīga varmākam? Šaubos. Varmāka līdz mūža beigām savus noziegumus var neatzīt. Piedošana nepieciešama pašam cietušajam, lai nepaliktu upurim visu mūžu. Lai tiktu vaļā no žults, kas iznīcina dvēseli.

5 soļi

Pastāv dažādas piedošanas koncepcijas. Personīgi man der „5 soļu piedošana”, ko savās lekcijās detalizēti apraksta psihoterapeite un klostermāsa Pavla. Tas nenozīmē, ka citas pieejas piedošanai ir nepareizas. Tās pārsvarā runā par vienu un to pašu.

„Izstumšana”. Ceļš sākas ar to, ka cilvēks neatzīst viņam nodarītu kaitējumu. Dvēseles sāpes var būt tik neciešamas, ka to mazināšanai psihe izmanto kādu no daudziem aizsargmehānismiem. Pirmajā brīdī mēs vienkārši noliedzam: nekas īpašs nav noticis.

Nolieguma un izstumšanas spēku esmu piedzīvojis gan pats savā iekšējās dziedināšanas ceļā, gan psihoterapeitiskā darbā ar klientiem. Pat acīmredzamas izmantošanas, vardarbības, pazemošanas gadījumos „pieaugušie bērni” mēdz noliegt kaitējuma patiesos apmērus. To spilgti un nežēlīgi savās grāmatās apraksta Alise Millere.

„Dusmas”. Kāds cilvēks beidzot sāk apzināties, viņā mostas dusmas. Daudzus tas biedē, īpaši atsevišķus kristiešus. Viņiem šķiet, ka izjust dusmas ir grēks. Tā tas nav, jo jūtas nekad nav morāli labas vai sliktas. Slikta var būt rīcība. Dusmas vienmēr stāsta par sāpi.

„Kaulēšanās”. Trešajā piedošanas posmā cilvēks it kā „kaulējas” ar dzīvi, likteni, Dievu. Viņš varētu piedot, bet… Kas būtu, ja… Mana dzīve varētu izskatīties pavisam savādāk, ja… Mēs vēl turamies pie „cerības” salmiņa, cenšoties kontrolēt to, kas nav kontrolējams.

„Depresija”. Beidzot iestājas apziņa, ka pagātni patiešām nevar mainīt. Tas sāp, rokas nolaižas. Iestājas bezcerība, apātija, šķietama vienaldzība. Vairs nav nekādu „ja”.

Pieņemšana (piedošana). Pēdējā posmā notiek patiesa piedošana. Pēc kā to var atpazīt? Pēc iekšēja miera un gaišām skumjām. Pēc tā, ka paliek vieglāk elpot. Pēc tā, ka rodas dziļa vēlme dzīvot, prieks par mazām lietām, vienkāršība attiecībās ar cilvēkiem un Dievu.

Šis ceļš var turpināties ilgi, tāpat kā palikšana nepiedošanā. Ko izvēlies Tu?