Katrs cilvēks savā dzīvē piedzīvo krīzes, izdara smagas izvēles, veido un pārtrauc nozīmīgas attiecības. Katram no mums ir dvēseles ievainojumi un ierobežojumi, kas dažreiz izraisa lielu diskomfortu vai pat ciešanas.

Tādēļ noteiktā dzīves posmā psihoterapija kā sevis iepazīšanas un dvēseles ārstēšanas veids varētu noderēt ikvienam. Vieniem tā vienkārši palīdzētu sasniegt lielāku izaugsmi, citiem tā būtu vitāli nepieciešama, lai izvairītos no smagākām sekām.

Iepazīstoties ar poļu psihiatres un psihoterapeites dr.Marijas Golčiņskas (Maria Golczyńska) publikācijām par cilvēka psihisko veselību un garīgo attīstību, likās interesanta viņas piedāvātā psihoterapijas klientu tipoloģija. Tā balstās uz visiem pazīstamiem Bībeles tēliem, kas ir apustuļi Pēteris un Pāvils, kā arī Jūdass.

Pēteris

Pirmais piemērs ir apustuļa Pētera izmisums pēc Jēzus nodevības. „Vesela psihe nespēja izturēt bailes un cerības zaudējumu. Iespējams, savu lomu nospēlēja arī tas fakts, ka Jēzus aizliedza aizstāvēt sevi ar spēku un dziedināja uzbrucēju, kuram Pēteris bija nocirtis ausu. Skatoties tīri cilvēciski, tas varēja Pēteri dezorientēt vēl vairāk. Tomēr Pēteris paliek Pēteris. Arī ciešanās,” raksta Golčiņska.

Pārdomājot apustuli Pēteri kā personības tipu, viņa norāda, ka šādiem cilvēkiem principā nav nepieciešama nedz psihoterapija, nedz ilgstoša garīga vadība. Viņi spēj būt autentiski, patiesi un vienkārši (domas, jūtas un rīcība viņiem daudzmaz sakrīt). Pat smagas krīzes gadījumā viņi spēj pārvarēt izmisuma posmu un izmantot šo pieredzi kā resursu. „Šādiem cilvēkiem garīgas izaugsmes ceļā pietiek ar „konvencionālām” metodēm, t.i. lūgšanu, Bībeli, sakramentiem, biktstēvu vai noviciata vadītāju, rekolekcijām, grāmatām un tml. Iespējams, krīzes posmos būtu noderīgs arī garīgā padomdevēja, bet drīzāk jau garīgā drauga atbalsts,” uzskata Golčiņska.

Pāvils

Nākamais piemērs ir redzes zaudējums, ko Pāvils piedzīvoja ceļā uz Damasku. Tā arī ir smaga krīze, kuras rezultātā Pāvila dzīve radikāli mainās. Braucot uz Damasku, Pāvils satiek Dievu, iepazīst Kristu un piedzīvo attīrīšanas satricinājumu, kas dziļi ietekmē viņa identitāti (arī fiziskā ziņā). No Apustuļu darbiem zinām, ka Pāvils palika akls, trīs dienas neko neēda un nedzēra.

Vienlaicīgi Bībeles teksti skaidri liecina, ka nedz pirms, nedz pēc atgriešanas Pāvils nav bijis mierīgs vai vienkāršs cilvēks. „Pāvila tipa” personām raksturīgas izteiktākas iekšējas pretrunas, emocionālas svārstības, sarežģītākas attiecības ar apkārtējiem. „Personām ar šāda tipa psihi var rasties reāla vajadzība pēc garīgā vadītāja, psihoterapeita vai abu speciālistu palīdzības.”

Jūdass

Trešais variants ir drūmais Jūdasa piemērs, kas arī gadsimtiem ilgi piesaistījis teologu, filozofu un psihiatru interesi. Pēc nodevības Jūdasu pārņem šaubas par iespēju saņemt piedošanu no Dieva un no cilvēkiem. Rezultātā viņš izdara pašnāvību.

„Vai Jūdass pilnībā apzinājies savas tieksmes un to realizācijas veidus? Vai viņam bija skaidri viņa uzvedības mehānismi? Vai Jēzus teiktais uz krusta („Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko tie dara…”) neattiecās arī uz Jūdasu?

Pastāv personu grupa, kas cieš no psihiskiem traucējumiem, un kas negrib vai nespēj pieņemt palīdzību. Vai bija iespējams pasargāt Jūdasu no pašnāvības? Vai šāda tipa cilvēkiem nāktu par labu zāles vai ilgstoša psihoterapija? Šķiet, mums jāsamierinās ar to, ka ne jau visiem var palīdzēt. Precīzāk sakot, palīdzēt visiem nav mūsu spēkos,” secina ārste.