Mūsdienu vīrieti var salīdzināt ar snaiperi – elitāras vienības karavīru, kurš nelabvēlīgos apstākļos cenšas izpildīt kādu svarīgu uzdevumu. Snaiperim jāprot rūpēties par savām acīm, jo tas ir “darba instruments”. Kur un kāpēc es skatos? Vai spēju valdīt pār savām acīm? Vai man pietiek spēka novērst skatienu no lietām, kas traucē sasniegt mērķi?

Vīrieša seksuālais uzbudinājums parasti rodas, saskaroties ar dažāda veida vizuāliem stimuliem. Lielos vilcienos runājot, vīrietis tiešām „mīl ar acīm”. Cik daudz skaistu un seksuāli pievilcīgu sieviešu mēs satiekam darbā, izklaides vietās vai vienkārši uz ielas! Vesels vīrietis vienmēr ievēro sievieti, kura viņam šķiet simpātiska. Tas nekādā gadījumā nav jāuztver kā „vīriešu samaitātība”.

Džons Eldredžs pat raksta, ka atkailināts sievietes ķermenis vīrieša skatienu piesaista, jo tas vēstī par mūžības skaistumu.

Blakus sievietes skaistumam

Pamanīt skaisto un just simpātiju, iemīlēšanos, kaisli ir viens, bet sekot šiem iekšējiem un ārējiem pamudinājumiem ir kaut kas pavisam cits. Seksuāli nobriedis vīrietis apzinās savas fizioloģiskās un jutekliskās reakcijas uz sievietes erotisko skaistumu, tomēr pār tām valda, liekot lietā prātu, gribu, garīgo spēku, misijas apziņu.

Kristīgi orientētais psihoanalītiķis Paskals Ionata uzskata, ka cilvēka seksualitātei ir raksturīgas trīs veida tieksmes. Pirmā no tām ir tīri ķermeniska: tā var būt spontāna reakcija uz seksuāliem stimuliem, iekāres uzplūdums, izturēšanās pret otru personu saskaņā ar principu „es gribu”. Godīgi sakot, mūsu kā vīriešu seksualitātes daba lielā mērā sakņojas tieši šādā uztverē, no kuras dzīves procesā esam aicināti izaugt.

Nākamais līmenis, pēc Ionatas rakstītā, ir erotiskā tieksme, kurā galveno lomu spēlē dzimumattiecību emocionāli jutekliskie aspekti. Ķermeniskā tieksme rada iekāri, erotiskā – iemīlēšanos. Šāds seksualitātes izdzīvošanas veids vairāk raksturīgs sievietēm, ko nosaka gan iedzimti, gan kultūras noteikti faktori.

Taču mēs, gan vīrieši, gan sievietes, esam aicināti doties tālāk – pie tā, ko analītiķis sauc par „integrālo tieksmi” jeb tādu seksualitātes izdzīvošanas veidu, kas iekļauj sevī gan fiziskās, gan jutekliskās reakcijas. Šis integrālais ceļš mums māca neuztvert citu cilvēku kā „seksuālo vajadzību” apmierināšanas līdzekli. Tas ved pie dziļas pieķeršanās, māca empātiju.

Integrēt, nevis apslāpēt

Ikdienas satikšanās ar sievietes skaistumu un erotisko pievilcību māca vīrietim nostiprināties savā vīrišķībā, atjaunot savu lēmumu būt uzticīgam vienai vienīgai sievietei vai dzīvot Dievam veltītu dzīvi celibātā. Šķiet, drošākais ceļš ir tieši šī satikšanās un uzticības lēmumu atjaunošana, nevis slēpšanās.

Tur, kur viens spēj saskatīt vienīgi kārdinājumu, cits, pateicoties ticībai, saskata arī žēlastību.

Ko tas nozīmē? Nebēgt no sievietēm, necīnīties un nekonkurēt ar viņām, mācīties novērtēt viņu skaistumu, necenšoties to piesavināties.

Strādājot psihoterapijā ar pieaugušiem cilvēkiem, bieži saskaros ar bailēm no seksualitātes, no tās spēka un „nepaklausības”. Protams, var apslāpēt vai noraidīt savu un citu cilvēku seksualitāti. Kā tas izpaužas? Bailēs pat apspriest tēmas, kas saistītas ar mūsu ķermeniskumu. Bailēs no iemīlēšanas vai kaisles. Mēģinājumos slēpt ilgas pēc tuvības. Nievājošā un sarkastiskā attieksmē pret pretējo dzimumu. Un galu galā tas tikai palielina dvēselisko spriedzi.

Tātad, zelta vidusceļš: pamanīt, sadzirdēt savas reakcijas, izturēties pret tām ar cieņu, tomēr praktiskā rīcībā palikt pie vērtībām, kas ne vienmēr sakrīt ar mūsu spontānajām vēlmēm. Viena no izcilākajām 20. gadsimta personībām, logoterapijas tēvs Viktors Frankls saka tā: „Patiess erotiski seksuāls briedums ir spēja uzturēt monogāmas attiecības, kas izpaužas kā laulība.”

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”