Vai psihoterapija ir kāda jauna reliģija? Uz kādu vietu tā pretendē garīgajā jomā? Ko terapija spēj sniegt garīgumam? Un ko garīgums sniedz terapijai? Šiem un citiem jautājumiem veltīta mūsu saruna ar jezuītu priesteri Jāni Meļņikovu viņa raidījumā “Garīgums mūsdienās”.

Saruna diezgan gara, gribas šeit uzsvērt dažas būtiskas atziņas, pie kurām esam kopā nonākuši:

• Psihoterapijā nav runa par grēku piedošanu. Tomēr ļoti bieži runa ir par piedošanu sev pašam.
• Terapeits cenšas pavadīt klientu jebkurā jomā, kas klientam šķiet būtiska. Šajā procesā grūti nošķirt “garīgo” un “psiholoģisko”, jo šīs lietas pārklājas.
• Pat ģeniālam Meistaram – Dievam – ir grūti muzicēt, lietojot saplēstu vijoli – emocionāli dziļi traumēta cilvēka dvēseli.
• Pilnīga neitralitāte terapijas procesā ir ilūzija. Katrs procesa dalībnieks ienes tajā savas vērtības.
• Gadās, ka kristiešiem bail saskarties ar to, kas atšķirīgs. Tomēr terapijā satiekas divas dažādas pasaules, kas paver plašas izaugsmes iespējas abām pusēm.
• Viens no kristīgas dzīves izaicinājumiem ir padarīt teoloģiju praktisku, ieraudzīt, kā teoloģiskas atziņas darbojas konkrēta cilvēka ikdienā.
• Cilvēka emocionālā pasaulē nekad nevar būt pilnīgi “sakārtota”. Ir ievainojumi, kas pavada mūs visu mūžu. Tomēr drosme ļauj mums pieņemt dzīvi visā tās daudzveidībā par spīti dvēseles sāpēm.
• Terapija nesola laimi, bet palīdz kļūt nobriedušākam.
• Galvenais eksperts terapijā ir pats klients.
• Nepietiek atrast jēgu kā intelektuālu ideju, tā jāpiedzīvo ar visu savu būtību.
• Garīgums pastāv arī ārpus baznīcu mūriem. Dievišķais ir klātesošs katra cilvēka dzīvē, taču garīguma valodas atšķiras.