Ticība, dusmas un psihoterapija

1443617962_1

Vai dusmas ir „negatīva emocija”? Vai dusmoties nozīmē grēkot? Psihoterapeitiskā darbā ar reliģioziem klientiem dusmas ieņem īpašu vietu. Dažreiz cilvēkam šķiet, ka tas, ko piedāvā terapeits, ir pretrunā ar to, ko saka Baznīca.

Turpinot aplūkot jautājumus par psihoterapijas un garīguma attiecībām, publicēju fragmentus no poļu kolēģu intervijas ar priesteri Staņislavu Tokarski (ks. dr Stanisław Tokarski MS), Kristīgo psihologu asociācijas viceprezidentu.

Vai ticīgiem cilvēkiem mēdz būt problēmas ar dusmām? Kā viņi ir tām tiek galā?

Diemžēl visai bieži. Tomēr tās izriet nevis no ticības, bet no nepareiziem priekšstatiem par ticību, tās izdzīvošanu. Ticība dažreiz tiek vienkāršota, pat viltota. Tik jutīga un delikāta sfēra kā attiecības ar Dievu diemžēl visai bieži saistās ar aizspriedumiem un maldiem, to nododot un pieņemot.

Ticīgiem cilvēkiem visai delikāta lieta ir dusmas pret vecākiem. Ceturtais bauslis saka: Tev būs savu tēvu un māti godāt. Šķiet, cieņa neizslēdz dusmas. Tāpat arī dusmas neizslēdz mīlestību. Kā var dusmoties uz vecākiem no Baznīcas skatupunkta?

Baznīcas mācība balstās uz Kristus Evaņģēlija, kur Viņš saka: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lk 14,26) Šī frāze izskanēja noteiktā kontekstā. 14.nodaļas sākumā Kristus turpina kritizēt farizejismu, kas neciena patiesību. Kristus pats sevi sauc par Patiesību. Šajā fragmentā Viņš ļoti skaidri, pat skarbi brīdina, ka patiesību nedrīkst viltot. Tā ir patiesas mīlestības pamats.

bo-anh-khien-nhung-ba-me-thuc-tinh-ve-cach-nuoi-day-con-21

Patiesībā neizslēdz mīlestību vai cieņu pret vecākiem. Tomēr daudzās ģimenēs pastāv noteikumi vai vēstījumi, kas balstās uz meliem. Tieši tas var izraisīt psihiskas slimības vai disfunkcionālu uzvedību.

Šajā ziņā psihoterapija tiešā veidā balstās uz Evaņģēlija. Meli nekad nesekmē labo, tieši pretēji. Attīrīšanās no meliem un patiesības meklējumi ļauj mums tikt vaļā no tā, kas mūs sāpina.

Šis ceļam vajag daudz spēka. Diemžēl tikai dusmas ļauj mums šo spēku iegūt, atbrīvoties no nepatiesiem stereotipiem, kas mūs iznīcina. Pareizi izprotot šos Evaņģēlija vārdus, varam kļūt brīvi patiesai mīlestībai pret sevi un tuviniekiem, kā arī sekmēt patiesu psihisku un garīgu izaugsmi.

Daži apgalvo, ka grib nevis dusmoties, bet uzreiz piedot.

Ko tad viņi taisās piedot? Katrs smags pāridarījums parasti rada mūsos pretestību vai sacelšanos, kas pamudina sevi aizstāvēt. Loģiskā kārtā rodas dusmas. Dusmas stāsta, ka neesam gatavi paciest šādu izturēšanos, gribam situāciju mainīt. Dusmu neesamība attiecīgos gadījumos liecina par pašcieņas trūkumu, nespēju sevi pasargāt.

Vēlme izlīgt, nepiedzīvojot dusmas, liecina, ka cilvēks nav gatavs piedot. Viņš joprojām nicinoši izturas pret sevi.

Diemžēl tas zināmā mērā izraisa līdzīgu attieksmi no citiem cilvēkiem. Galējos gadījumos var runāt par pataloģiju, mazohismu, kas mūs iznīcina.

Bībelē dusmas visbiežāk tiek kritizētas. Tāpat dusmas ietilpst septiņu galveno grēku listē. Tomēr Vecajā derībā bieži izpaužas paša Dieva dusmas. Arī Jēzus, izraidot tirgotājus no tempļa, droši vien ir dusmojies. Terapeits varētu pateikt, ka vecāks, kurš cenšas pasargāt bērnu no tā, ko dara pats, cietīs neveiksmi. Kā lai interpretē pretrunas Svētajos Rakstos?

Grūtības izraisa valodas nepilnības, tulkojumi, cita kultūra. Tas pats vārds var apzīmēt dažādas parādības. Runājot par „dusmām”, galveno grēku sarakstā runa ir nevis par jūtām, bet par nostāju, kas saistīta ar atraidīšanu, pazemošanu, vēlmi nodarīt pāri sev vai citam. Cilvēciskumam kaitē šī nostāja, nevis emocija, kas pati par sevi tikai informē mūs par neatbilstošu situāciju un pamudina (motivē) to izmainīt.

ks. Stanisław Tokarski

Katoļu Baznīcas katehismā lasām: „Pašas par sevi vien jūtas nav ne labas, ne ļaunas. Morāliski tās ir vērtējamas tikai tik daudz, cik tās ir atkarīgas no prāta un gribas.” (KBK 1767) Tātad, morālam vērtējumam tiek pakļauta mūsu attieksme pret savām jūtām, nevis jūtas kā tādas?

Tieši tā. Jūtas kā tādas ir iedzimta spēja uztvert informāciju par mūsu stāvokli. Tās nav atkarīgas no mūsu gribas. Tomēr no mums var būt atkarīga to „piebarošana”, tas, cik lielā mērā varam tās ietekmēt. No morāla skatupunkta var vērtēt mūsu attieksmi pret jūtām un to izmantošanu.

Psihoterapija pamudina cilvēku uzņemties atbildību par savām jūtām un rīcību, apzināties, kā mana uzvedība ietekmē apkārtējos. Vai ticīgiem bail, ka dusmu izdzīvošana var pamudināt uz egoismu?

Pastāv daudz stereotipu attiecībā uz psihoterapiju. „Egoisma” jēdziens visai bieži tiek lietots manipulatīvi. Galu galā sirdspukstus, elpošanu vai gremošanu arī var uzskatīt par egoismu, jo tas viss tiešā veidā kalpo tikai man pašam.

Var vienlaicīgi gan adekvāti rūpēties par sevi, gan ievērot citu cilvēku tiesības un labumu. Egoisms tiešā nozīmē ir netaisnīga izturēšanās pret citiem cilvēkiem, necieņa, viņu vajadzību ignorēšana.

Mīlestības bauslī Kristus saka: „Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Tātad, neignorējot sevi.

Atbilstoši pielietojot dusmas, realizējam sevi, savu dabu, ko radījis Dievs. Kristus bieži pielietojis dusmas, t.sk. uzrunājot farizejus, atmaskojot viņu divkosību, bet dažreiz – aizrādot saviem mācekļiem.

Kristus nav pārkāpis šo personu robežas. Tomēr cilvēkus mēdz ievainot arī dusmas, kas tiek izteiktas bez agresijas. Kurā brīdī dusmas kļūst sliktas?

Dusmas kā jūtas nekad nav grēks. Morāli ļauna var būt iekšēja darbība – plāns, iecere, lēmumus nodarīt kaitējumu, nevis doma, kas spontāni radusies prātā (tas var būt tikai kārdinājums). Tāpat problēma rada ārēja darbība – fiziska rīcība, vārdi, uzvedība, nodarot pāri.

kak-spravitsya-so-zlostiu-samomy

Runājot par savām jūtām, iekšējiem procesiem, dzīves notikumiem psihoterapeita kabinetā, cilvēks negrēko. Pie nosacījuma, ka tas nepieciešams sevis iepazīšanai, ka netiek pieņemts lēmums izdarīt kaut ko ļaunu. Spēja izteikt dusmas ir ļoti būtiska. Zināmā mērā tās psihoterapeitisko funkciju atzīst pats Kristus: „Iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Apzināta attieksme pret sevi ir nosacījums brīvības iegūšanai.

Strādājot ar emocionāli nepabeigtu situāciju kabinetā, cilvēks var piedzīvot dusmas un izteikt pāridarītājam „stiprus” vārdus. Skaidrs, ka šāds darbs iespējams, ja klients pietiekoši labi atšķir „it kā” no reālas dzīves.

Ja jau šie „stiprie” vārdi eksistē, tad tiem ir savs nolūks. Parasti tā ir adekvāta emociju izlāde. Par spīti dziļai mīlestībai pret katru cilvēku, Kristus nav lietojis tikai mīļus vārdus. Tas nenozīmē, ka mums jāvēršas pie cilvēkiem, lietojot šos vārdus. Tomēr dažādu emocionālu stāvokļu izdzīvošanai tie var būt noderīgi.

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s