Pagātnes rēgi. Par seksuālo traumu

father

Kāds 40 gadus vecs vīrietis vēršas pie psihoterapeita ar lūgumu palīdzēt saprast viņa problēmu cēloņus. Kā parasti šādos gadījumos, no ārējā skatupunkta viss ir kārtībā – veselība, darbs, materiālais stāvoklis. Tiesa, līdz šim nav izdevies izveidot attiecības, uz kuru pamata varētu nodibināt ģimeni. Bet laiks it kā ir. Galvenais, kas uztrauc Viktoru, ir kaut kas cits: nomācoša tukšuma sajūta, bezjēdzība, pelēcība. Pēc viņa teiktā, „dzīvei tā kā nav garšas”. Brīžiem viņam rodas sajūta, it kā eksistētu atsevišķi no sava ķermeņa. Šīs izjūtas vīrieti biedē, jo, kas zina, varbūt tās ir garīgas kaites pazīmes?

Viktoram nav kontakta ar savām atmiņām. No bērnības viņš atceras tikai atsevišķas detaļas, faktus, atstāstot tos vienkārši kā „informāciju”. Viņa tēvs bija cietsirdīgs, neprognozējams vīrietis, kurš, atgriežoties mājās pēc kara, savus ievainojumus „ārstēja” ar alkoholu. Uzturēties mājās dažreiz bija pat fiziski bīstami. Viktora māte bija vienmēr noskumusi un norūpējusies sieviete, uz kuras pleciem bija viss – daudzbērnu ģimene, saimniecība, nedroši un pārsvarā neveiksmīgi centieni pasargāt sevi un bērnus no tēva vardarbības.

„Istaba, kur notika kaut kas ļauns”

Dvēseles atdzimšana sākas no sapņiem. Viktors sāk regulāri sapņot un atstāstīt redzēto terapijā. Tie ir šausmu stāsti par monstriem, nāves briesmām un kādu biedējošu istabu, kur „var notikt kaut kas ļauns”. Pamazām sapņiem seko līdzi arī reālas atmiņas: sešu gadu vecumā Viktoru viņam nesaprotamu iemeslu dēļ aizsūtīja padzīvot pie attāla radinieka ģimenes. Tur zēnu izmitināja istabā, ko viņš sākotnēji atcerējās tikai nakts murgos. Reiz naktī tēvocis ienāca zēna istabā, aiztaisīja durvis un piespieda bērnu apmierināt viņa dzimumtieksmi. Vēlāk vīrietis piedraudēja viņu nogalināt, ja zēns kādam izstāstīs to, kas naktīs notiek šajā istabā. Tēvocis nāca pie Viktora bieži.

Theres-Half-as-much-Dark-Matter-in-the-Milky-Way-New-Research-Suggests-700x325

Vēlāk mainoties ģimenes apstākļiem, Viktors atgriezās pie vecākiem, bet vairs nekad nebija tas pats zēns, kurš kādreiz, par spīti smagiem dzīves apstākļiem, tomēr prata smaidīt un bezrūpīgi spēlēties. Par to, kas notika „tajā istabā”, Viktors aizmirsa. Tā gadās, kad bērns vai pieaugušais saskaras ar dvēseliskām sāpēm, kas var pilnībā sagraut viņa personību. Dvēsele pati sevi pasargā, ievietojot šo „materiālu” neapzinātā līmenī vai arī paturot to atmiņā, bet nošķirot no cilvēka patiesām jūtām saistībā ar notikušo (šo aizsargmehānismu sauc par „disociāciju”).

Ceļš atpakaļ pie sevis

Viktora gadījumu kādā no savām monogrāfijām apraksta slavenais psiholoģisko traumu pētnieks, Junga skolas pārstāvis Donalds Kalšeds. Ilgstoša terapeitiskā darba rezultātā klientam izdevās rekonstruēt bērnības atmiņas, izdzīvot briesmīgās jūtas, kas ar tām bija saistītas, un atstāt šīs briesmas pagātnē.

Kā bērns Viktors varēja vien apslāpēt neiedomājamās bailes, kaunu un dusmas, kas viņam bija jāpiedzīvo no varmākas. Tomēr cilvēka psihē darbojas kāds būtisks princips: nevar „nogriezt” tikai smagas, nepatīkamas jūtas. Atsakoties no „negatīvajām” jūtām, cilvēks vispār pārstāj kaut ko just.

Tāpēc Viktors tāpat kā daudzi citi seksuālas vardarbības upuri visu mūžu intuitīvi izvairījās no tuvām attiecībām, izjuta nesaprotamu riebumu pret savu ķermeni, nespēja nobriedušā veidā mīlēt un pieņemt mīlestību.

whitechapel_anuntrainedeye

Vai Viktora gadījumā varēja iztikt bez psihoterapijas? Man salīdzinoši bieži jāsaskaras ar apgalvojumu, ka „Dievs jau tāpat var visu dziedināt”. Protams, ka var. Taču Dievs ar cieņu izturas pret cilvēka brīvību un ar to saistīto atbildību. Ar to vēlos pateikt, ka Dievs visbiežāk neizpilda „mājasdarbus” mūsu vietā

Atgriežoties pie aprakstītā gadījuma, vēlos uzsvērt: dvēseles ievainojumi, kas iegūti attiecībās ar cilvēkiem, var tikt dziedināti tikai un vienīgi attiecībās ar cilvēkiem. Tāpēc tik ļoti noderīga ir individuāla vai grupas psihoterapija, kas balstās uz personiskām attiecībām. Nepietiek sirds klusumā uzticēt savas sāpes Dievam. Precīzāk sakot, tas varētu būt labs ceļa sākums. Daudzi kristieši (un arī nekristieši) apstājas pie šī posma un pēc kāda laika brīnās – kādēļ sirdi joprojām piepilda rūgtums, kādēļ nav iestājusies piedošana, kādēļ man paliek aizvien sliktāk?

Ja ievainojums iegūts sirds līmenī, ar pareiziem prāta lēmumiem ir par maz. Mums jānokāpj savas dvēseles bezdibenī, kur jāizcīna cīņa ar pagātnes rēgiem. Un tad tie atkāpsies.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s