Mūsu sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka palīdzēt nozīmē sniegt padomus. Katrs no mums ne reizi vien ticis “apdāvināts” ar padomiem (parasti – nelūgtiem). Kā “pareizi” audzināt bērnus. Kā atrast “īsto” cilvēku. Kā un kurā brīdī jāuzvedas. Kas jādomā, jādara, jāēd.

Pusmūžs ir izšķirošs dzīves posms, kad katrs no mums neatkarīgi no paša vēlmēm un gatavības piedzīvo dilemmu: saglabāt veco identitāti, kas nonākusi pretrunā ar patiesām dvēseles ilgām, vai arī ļauties smagam transformācijas procesam, kas var paplašināt mūsu sirdi un dāvāt mums lielāku briedumu.

“Trauksme pastāv tur, kur pastāv iespējas radīt. Radīt sevi pašu, tiecoties kļūt pašam, kā arī kļūt par radītāju neskaitāmos ikdienas darbos,” saka Rollo Mejs. Trauksme skar cilvēku tik dziļi, ka pati dzīve bez tās būtu neiedomājama. Staties pretī savai un citu trauksmei prasa drosmi, izlēmību, uzdrīkstēšanos. It īpaši laikos, kad visapkārt valda nenoteiktība.

Krīzes un apjukuma laikā dažādas garīgas tradīcijas aicina mūs pievērsties savām iekšējām norisēm, meklējot gudrību un resursus turpmākai dzīvei. Šie resursi apslēpti neapzinātajos psihes slāņos, taču tie kļūst pieejami caur sapņiem. Sapņu valodu var iemācīties, un psiholoģija piedāvā konkrētas metodes, kā to izdarīt.

Ikkatra patiesa dzīve ir satikšanās. (M.Būbers) Daudzi no mums ilgojas pēc patiesas satikšanas ar sevi un vēl kādu. Meklējot autentisku kontaktu, mūs sagaida grūtības – mūsu pašu un apkārtējo bailes, neuzticēšanās, pagātnes šabloni un ievainojumi. Tomēr meklēt ir vērts, jo mīlēt ir vērts.

Vainas sajūta. Pretrunu vai paradoksu kamols… Tā ir daļa no mūsu cilvēciskuma, kas reizē spēj šo cilvēciskumu sagraut. Tā ir apziņa, ka mūsu dzīve neatbilst mūsu pašu radītiem ideāliem. Un visai bieži vaina rodas kā atgādinājums, ka šobrīd mums neizdodas dzīvot tā, kā no sirds ilgojamies…

Man bail no lielas naudas. Man bail no nabadzības. Dzīvoju parādos. Esmu spiests ņemt naudu no tiem, kas man nepatīk. Cilvēki man ir parādā. Nemitīgi uztraucos par naudu. Iztērēju vairāk, nekā nopelnu. Man kauns paprasīt samaksu par savu darbu. Jūtos vainīgs, ja man klājas labi, labāk kā citiem. Nauda pie manis neturas. Man neveidojas attiecības ar naudu… Šī ir tikai neliela daļa sūdzību, kas izskan no klientiem psihoterapeita kabinetā.

Seksualitāte ir dzīvības spēks, vitalitāte, enerģija, kas pamudina mūs ieiet attiecībās. Katrs cilvēks ir seksuāls, jo katram piemīt vajadzība un tieksme būt kontaktā ar citiem. Tāpat seksualitāte atgādina arī par mūsu nesaraujamām saitēm ar dabas pasauli. Iepazīt savu seksualitāti nozīmē iepazīt sevi visdziļākajā būtībā, kā arī atklāt savus iekšējos resursus.