Vai esat pamanījuši, ka šaubas parasti uztveram kā problēmu vai vājuma izpausmi? Būt drošam un pārliecinātam nu noteikti ir labāk. Īstie līderi tak netērē laiku šaubām, vienkārši ņem un dara. Tas ir sabiedrībā kopumā. Tā kā daudz strādāju ar ticīgiem klientiem, jāsaka: kristīgās aprindās pret šaubām attieksme mēdz būt vēl nesaudzīgāka.

Šoreiz – pāris centieni reabilitēt šaubas, t.i. atjaunot to reputāciju un labo vārdu.

Šaubas, manuprāt, tiešām rada problēmu, ja to intensitāte ir tik liela, ka paralizē jebkādu produktīvu darbību. Tikai tad un vienīgi var runāt par zināmu defektu. Ievērojiet, ka defekts ir nevis šaubu esamība, bet to intensitāte.

Spēja šaubīties viennozīmīgi pieder pie psihiskas un psiholoģiskas veselības pazīmēm. T.s.”domājoši cilvēki” atšķiras ar intelektuālu atvērtību. Tātad, viņi spēj uzturēt šaubas kā vienu no domāšanas dzinējspēkiem.

Kad manā kabinetā nonāk cilvēks, kurš nav spējīgs šaubīties, apzinos, ka šī ir mūsu pirmā un pēdējā saruna. Kvalitatīva psihoterapija (katrā ziņā eksistenciālā novirzienā) paredz daudzu dogmu un “pašsaprotamu” lietu apšaubīšanu.

Nezinu, kā jūs, bet es ar cilvēkiem, kuri nešaubās, jūtos neomulīgi. Ar tiem, kuriem viss vienreiz un uz visu mūžu ir skaidrs. Manuprāt, šāda attieksme pret dzīvi ir bīstama (ja ne viņiem pašiem, tad apkārtējiem pilnīgi noteikti).

Fanātisma (jebkura tā paveida) būtība ir nevis pārāk stipra ticība, bet gan pārāk trausla ticība, kurai bail no šaubām.

“Neviens nevar pilnībā izvairīties nedz no šaubām, nedz no ticības”, raksta Jozefs Racingers. Un, manuprāt, to var attiecināt arī uz tādiem dzīves aspektiem, kas nav tiešā veidā saistīti ar reliģiju:

• vecāks, kurš nemaldīgi zina, par ko jākļūst viņa bērnam,
• sieva vai vīrs, kuram nav šaubu par to, kā jāuzvedas partnerim,
• cilvēks, kurš apgalvo, ka pazīst sevi uz 100%,
• kāds, kurš par katru cenu vēlas pārliecināt citus par kaut ko,
• tu un es, kad mūsu pašu dusmu, iedomības vai stulbuma iespaidā uz mirkli zaudējam cilvēciskumu.

Atgriežoties pie terapijas, tā nav iedomājama bez dzīves pamatu (ieradumi, nostādnes, stīvas uzvedības shēmas) pārvērtēšanas. Terapija taču neveidojas tikai no atbalsta. Tā rada izaicinājumu tieši “pašsaprotamām lietām”. Mūsu “dārgumiņiem”, no kuriem tik grūti atvadīties.
Šaubas un spēja šaubīties manā izpratnē ir mūsu draugs, palīgs un brīžiem pat cilvēciskuma sargs. Diezgan neērts draugs. Līdz ar to saprotama ir vēlme to padzīt. Par laimi, šis ir draugs, kurš [gandrīz] vienmēr atgriežas.

P.S. Padziļinot tēmu, iesaku filmu “Doubt” (2008)