
Mūsu sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka palīdzēt nozīmē sniegt padomus. Katrs no mums ne reizi vien ticis “apdāvināts” ar padomiem (parasti – nelūgtiem). Kā “pareizi” audzināt bērnus. Kā atrast “īsto” cilvēku. Kā un kurā brīdī jāuzvedas. Kas jādomā, jādara, jāēd.
Manuprāt, padoms ir drošs veids, kā distancēties no otra cilvēka un parādīt viņam savu [visbiežāk viltus] pārākumu. Gan terapijā (īpaši grupās), gan sadzīvē pārāk viegla padomu lūgšana vai sniegšana ir veids, kā izvairīties no bezspēcības vai citu nepatīkamu jūtu atzīšanas.
Padoms ir vietā tad, ja runa ir par krīzes situāciju un informācijas trūkumu. Piemēram, klients vēršas sociālā centrā un uzzina, kādi atbalsta mehānismi viņam pieejami. Un speciālists pēc pieprasījuma (šis ir atslēgas vārds) sniedz klientam padomu/ieteikumu. Tāpat padoms ir vietā apmācību procesā, kur darbojas Meistara un mācekļa attiecību modelis. Un atkal – iesaistoties šādās attiecībās, māceklis faktiski izsaka pieprasījumu pēc padomiem.
Un kā ir psiholoģijā? Viens no populāriem mītiem par profesiju – psihologi sniedz padomus. Un otrs – psihologi padomus nesniedz. Konsultēšanā gādās, ka bez padoma neiztikt. Tomēr padoms ir instruments, kas jālieto stingri ierobežotā un maksimāli mērķtiecīgā veidā. Un pats būtiskākais – paturot prātā, ka padoma sniegšana uzliek saistības ne tikai padoma saņēmējam, bet arī padomdēvējam. Pretējā gadījumā tie ir tukšie vārdi un spilgts abpusējas bezatbildības piemērs.
Citreiz, ja cilvēks dedzīgi uzstāj, lai sniedzu viņam padomu, saku: labi, bet ar norunu, ka tad tu reāli to izpildīsi (vismaz mēģināsi). Kāpēc tā? Jo pārāk bieži padomi tiek devalvēti (no abām pusēm). Jo pārāk bieži skan atbilde “jā, bet” un tālāk nekas nenotiek.
Noslēgumā – piedāvājums veikt nelielu vingrinājumu. Šis nav padoms, tikai iespēja.Ja tev rodas vēlme sniegt padomu (arī tad, ja bijis pieprasījums), lūdzu, apstājies uz mirkli un pajautā sev:
1. Vai tu pats būtu gatavs savam padomam sekot?
2. Cik tu būtu gatavs samaksāt par šādu padomu naudas izteiksmē?
Un tad – droši.