Верующий клиент не может ходить к неверующему психологу (психотерапевту), так как разногласия в духовных вопросах – слишком большая преграда для совместной работы. Активно работая в христианской среде, постоянно приходится сталкиваться с таким мнением.
Dodoties uz Franciju, būtu dīvaini sagaidīt, ka veikala vai autoostas darbinieki apkalpos mūs latviski. Braucot uz ārzemēm mēs visai pamatoti rēķināmies ar nepieciešamību apgūt vietējo valodu, pielāgoties vietējai specifikai, lai saprastos ar citiem cilvēkiem.
Mūsu sabiedrībā ir pieņemts nošķirt “pozitīvas”un “negatīvas” jūtas. Ir labi būt priecīgam, mierīgam, laipnam. Slikti būt noskumušam, trauksmainam vai dusmīgam. Dusmas izraisa īpašas bažas, jo tās parasti tiešā veidā asociējas ar agresiju. Šī populāra vīzija nesaskan nedz ar veselo saprātu, nedz ar kristīgo cilvēka vīziju. Turpiniet lasīt
Depresiju var saprast dažādi. Par tās izcelsmi un pārvarēšanu pastāv daudz teoriju. Skaidrs ir tas, ka tā ir smaga dvēseles slimība, ar ko cilvēks bieži nespēj tikt galā pats.
Brīvā spēle ir radošā darbnīca bērnam, kurā viņš atkal var atrast sevi, savu radošo, unikālo būtību un atklāt dvēseles istabu, kurā viņš satiek Dievu. Bet tas ir ceļš.
Kāda semināra laikā dalībniekiem tika piedāvāts izvēlēties priekšmetus un bildes, kas vislabāk attēlo viņu seksualitāti. Ar lietu un tēlu palīdzību katrs izveidoja savu unikālo stāstu, kas lielā mērā atklāja šī cilvēka sirds būtību. Atlika vien brīnīties par dažādību.
Cilvēks ir radīts kā vienots veselums ar savu ķermeni, garu un dvēseli. Ķermenis bez dvēseles ir līķis. Dvēsele bez ķermeņa ir spoks. Viena no cilvēka dzīves jomām, kas visskaidrāk atklāj nepieciešamību pēc visu trīs elementu integrācijas, ir seksualitāte.
Daudzi no mums cieš no vainas sajūtas. Tā neatlaiž, neļauj sev piedot, iztukšo cilvēka potenciālu. Ir gadījumi, ka cilvēks ir tik ļoti pārņemts ar neveselīgu vainas sajūtu, ka viņa dvēsele tiek paralizēta. Kaut gan vainai ir arī otrā puse.
Mūsu sabiedrībā valda uzskats, ka lielos vilcienos cilvēka jūtas nav svarīgas. Nav labi būt „pārāk emocionālām”, nav vēlams izpaust „negatīvas jūtas”, visās dzīves situācijās jāpaļaujas uz prātu, loģiku, racionālo domāšanu un tml.
Aptuveni trīs gadu vecumā bērns atklāj savu “ES” un sper kārtējo soli, atdaloties no vecākiem. Par viņa dzīves devīzi kļūst frāze “GRIBU/NEGRIBU”. Kā samērot šo gribēšanu/negribēšanu ar sociālām normām un robežu ievērošanu?
tavasirds.com 