Garīdznieks vai psihologs?

 

confessions-about-confession

Robeža starp garīgo un dvēselisko, reliģisko un psihisko šķiet saprotama tikai uz papīra. Saskaroties ar cilvēku dziļā pastorālā vai terapeitiskā sarunā, mēs neizbēgami saskaramies ar visu viņa iekšējo pasauli.

Turpinot sarunu par kristietības vietu psiholoģijā un psiholoģijas vietu kristietībā, pārpublicēju raksta tulkojumu no Polijas izdevuma Gość Niedzielny, kas šonedēļ tika ievietots arī portālā Civitas.lv.

Pie priestera vai pie psihologa?

“Kurp doties – pie garīdznieka vai pie psihologa? Ne vienmēr ir zināms, kur labāk meklēt palīdzību, kad cilvēkam sāp dvēsele. Tomēr psihiska un garīga līdzsvara iegūšanai var būt noderīgi abi palīgi.

Biktskrēsls un psihologa kabinets ir liecinieki tam, kā cilvēki cīnās ar savām vājībām, smagām pieredzēm un ievainojumiem. Vienlaikus, tās var būt arī lielākas vai mazākas uzvaras tajos gadījumos, kad varētu likties, ka izaicinājums pārsniedz cilvēka spējas. Pirmajā gadījumā darbojas galvenokārt žēlastība, kamēr otrajā – daba. Ko darīt, ja nav iespējams visu „atrisināt” tikai pie priestera vai tikai pie psihologa?

Marta jau daudzus gadus aktīvi iesaistījās reliģiskajā dzīve, darbojoties vienā no draudzes kopienām. Tomēr dažādi notikumi izraisīja viņas pakāpenisko novēršanos no sakramentālās dzīves. Sievietei parādījās emocionālas problēmas uz reliģiskas fona: sevis šaustīšana un bailes no Dieva soda. Rezultātā Marta nonāca pie psihologa, kurš ieteica viņai kādu laiku neapmeklēt baznīcu, jo katra vizīte padziļināja sievietes baiļu lēkmes un provocēja fantāzijas ar briesmīgām ainām. Sieviete paklausīja speciālistam.

DSC_0122

Pētera uzvedība jau ilgāku laiku izraisīja viņa paziņu aizdomas. Vīrietis aizvien mazāk kontrolēja savas reakcijas un vārdus. Viņa stāvoklis pasliktinājās līdz tādai pakāpei, ka draugi nolēma nosūtīt Pēteri pie eksorcista. Priesteris ātri saprāta, ka runa nav par apsēstību, bet gan par psihiatriskas palīdzības nepieciešamību. Tiesa, Pētera problēmu demonizēšana no tuvinieku puses padziļināja viņa slimību.

Pirmajā gadījumā situācija bija nonākusi tik tālu, ka vēršanās pie psihologa varētu izskatīties kā labs risinājums. Diemžēl psihologs pārkāpa savas kompetences robežas, ietekmējot sievietes vērtību sistēmu. Kā uzskata jezuīts Jaceks Prusaks, priesteris un psihoterapeits, psihologam saskatot, ka klienta vainas sajūta izriet no vērtību konflikta saistībā ar reliģiju, drīzāk būtu jāierosina tikšanās ar garīdznieku. No psihologa puses nebūtu korekti atbrīvot cilvēku no sirdsapziņas pārmetumiem (kas var būt gan pamatoti, gan nepamatoti), apgalvojot, ka traucējuma cēlonis ir reliģija. Savukārt Pētera gadījumā viņa tuvinieki neuzticējās dabiskiem risinājumiem. Par laimi pats eksorcists atzina, ka šis gadījums nav viņa kompetencē.

Vidusceļa meklējumos

Vēl nesen psihologa vai psihiatra apmeklējums Polijā tika uzskatīts par kaut ko apkaunojošu. Frāze „tev būtu ārstējas” bija tas pats kā „esi traks”. 10 gadu laikā psihologu klientu skaits pieauga par 30%. Vai tas liecina, ka cilvēki vairs nekautrējas no psihiskām problēmām? Bet varbūt viņiem ir lielāka nosliece uz emocionāliem traucējumiem?

Skaidrs, ka sabiedrībā ir pieaudzis zināšanu līmenis par psiholoģiju kā tādu. Tajā pašā laikā psiholoģisko metožu izmantošana kļuvusi par modi, kas ir pārņemta no Rietumiem. Dažās pilsētās, piemēram, Ķelnē (Vācija), katra otrajā ielā var atrast psihologa kabinetu. Psihologu padomi vai ilgtermiņa psihoterapija bieži aizvieto grēksūdzi.

terapia-tercera-generacion-torrelodones_0

Baznīcā var saskarties ar dažādām nostājām attiecībā uz psiholoģijas sasniegumiem. Viena no tām ir neuzticēšanās terapijām un psiholoģiskai terminoloģijai pastorālā praksē. Tiek uzskatīts, ka emocionāli traucējumi ir morālas nesakārtotības un sirdsapziņas pārmetumu sekas. Tādējādi pietiekot ar labu grēksūdzi, lai problēma tiktu atrisināta. Tiek uzsvērts, ka gadsimtiem ilgi cilvēki ceļā uz svētumu spēja iztikt bez psihoterapijas.

Cits viedoklis izpaužas kā pārmērīga garīgās padomdošanas un pastorālās prakses psiholoģizēšana. Kādu rekolekciju dalībniece atgriezās mājās vīlusies, jo par viņas garīgo vadītāju bijis iecelts laicīgais psihologs, kurš nodarbojās drīzāk ar psihoterapiju, nevis ar sievietes garīgo problēmu atpazīšanu.

Ticīgais ir ieinteresēts, lai viņa biktstēvs būtu pietiekoši psiholoģiski jūtīgs (un būtu gatavs ieteikt cilvēkam kādu psihologu, saskatot šādu vajadzību). Savukārt psihoterapeitam būtu svarīgi atbalstīt vai vismaz cienīt klienta reliģiskos uzskatus un pamudināt viņu uz kontaktu ar garīdznieku, saskatot, ka ir sasniegtas viņa kā terapeita kompetences robežas, uzskata pr.Prusaks.

„Visas emocionālās problēmas vai psihiskus traucējumus nevar noreducēt līdz sirdsapziņas konfliktam. Bieži cilvēkam ir nepieciešama gudrā biktstēva un psihologa palīdzība, lai viņš pārstātu vainot sevi un saukt par grēku to, kas nav grēks. Vienlaikus nevar pielīdzināt sakramentu un garīgo padomdošanu terapeitiskām tehnikām. Galvenais grēksūdzes mērķis ir izlīgšana, nevis psihisks atvieglojums, kaut gan arī tas var būt savas vainas atzīšanas auglis,”saka garīdznieks.”

 

 

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s