Izaugsme, kas kļūst par pašmērķi, padara cilvēku par vergu. Precīzāk sakot, mēs paši padarām sevi par vergiem, pakļaujoties narcisisma “kultūrai”. Pārpublicēju blogā intervijas tulkojumu ar psihoterapeitu un jezuītu priesteri Jaceku Prusaku (Jacek Prusak), kas šonedēļ parādījies portālā civitas.lv.

Rīt mēs vēlamies būt izglītotāki, sportiskāki un bagātāki nekā vakar. Mēs ilgojamies pēc sava mājokļa, liekā svara sarukuma, iespaidīgākiem ierakstiem CV un tml. Kādēļ?

Mums šķiet, tas nesīs mums laimi un piepildījuma sajūtu. Šādas ilgas pastiprina arī koučings un tirgus pieeja dzīvei. Koučings kalpo kapitālismam. Tas pārņēmis korporatīvo domāšanu, kas paredz nepieciešamību celt savu kvalifikāciju, cīnīties par vietu un samaksu. Jo vairāk es uzlaboju kompetenci, mācos, apgūstu kādu pieredzi, jo labāku vietu varu ieņemt profesionālā hierarhijā.

Vai ambīcijas ir kaut kas slikts?

Ambīcijas ir divdomīgas. Ambīciju pozitīvā puse ir tā, ka var atklāt sevī motivāciju izaugsmei un jaunu lietu apgūšanai.

Tātad, vispārējais neapmierinātības fons ir labvēlīgs. 

Ne visai. Ja es mācos, lai sacenstos, uzvarētu, piedalītos žurku skrējienā, tā vairs nav attīstība, bet gan ego piebarošana. Tā kalpo dominēšanai, citu atstumšanai, pakārtošanai sev.

Esat teicis, ka izaugsme var būt saistīta ar narcistisku attieksmi pret dzīvi, kā tas pieņemts mūsu kultūrā.

Jā. Šodien nozīme ir izskatam un sasniegumiem, slavenībām, nevis autoritātēm. Izaugsme, koučings paredz nemitīgu konfrontēšanos ar savu tēlu. Līdz ar to cilvēks neattīstās intelektuāli, garīgi, bet uzlabo savu tēlu. Tomēr tēla vērtība ir atkarīga no ārējās attieksmes. Tātad, es nekad nebūšu laimīgs vai mierīgs, jo vienmēr atradīsies kāds, kurš izturēsies kritiski, vai kāds, kurš pacels latiņu augstāk.

Ir viegli pārvērsties par pašizaugsmes vergu, par sava tēla vergu, kādu to uzlūko citi cilvēki.

Kas var mūs no tā pasargāt?

Būtu svarīgi pārbaudīt savu motivāciju, izpētīt, vai tā nāk no iekšienes, vai tā ir vērsta uz vērtību realizāciju. Motivācija nav spēks ārpus mums, tā nepastāv kā kaut kas neatkarīgs. Ja mūsu ilgas un intereses koncentrējas uz vērtībām, uz kaut ko, kas kalpo ne tikai mums, bet arī citiem, tad ir OK.

Piemēram?

Var nākt uz baznīcu un satikties ar cilvēkiem nevis Dieva dēļ, bet lai izvairītos no vientulības. Tā ir ārišķīga reliģiozitāte. Tā nav mērķis pats par sevi, bet tikai līdzeklis. Iespējams, es vēlos sajusties drošs, tāpēc man vajadzīga kāda cilvēku grupa. Turpretī patiesa motivācija būtu šāda: es nāku uz baznīcu, jo man interesē kontakts ar Dievu, taču es vēlos izdzīvot to kopā ar cilvēkiem, kuri tic līdzīgā veidā. Rezultātā mēs kļūstam par kopienu un mūsu lūgšana „uzņem apgriezienus”. Vienā gadījumā motivācija ir trausla, citā – padziļināta. Nevēlos teikt, ka cilvēki ar pirmo motivāciju ir ļauni. Tomēr viņiem rūp viņi paši, nevis Dievs.

Kā tikt galā ar „ārējo” motivāciju un nemieru, kas nepazūd?

Sekojot sv.Ignācijam no Lojolas, es teiktu, ka būtu jāpievēršas savām patiesajām, nevis paviršākajām ilgām. Tā var būt apcere par to, kas ar mani notiek, uzdod jautājumu „Kādēļ?”

Ja es strādāju, cenšos, realizēju mērķus, bet nemitīgi jūtos neapmierināts, vajag to atzīt, nevis izstumt bezapziņā, izvirzot kārtējos mērķus, kuru piepildīšana it kā padarīs mani laimīgāku.

Jo laime nav kaut kas tāds, ko var atrast ārpusē?

Kultūra mums apgalvo, ka, ja mēs vairāk strādāsim un pavairosim mūsu īpašumu, mēs būsim laimīgāki. Te nepieciešama ieskatīšanās sevī, dziļāka refleksija. Cilvēki jauc vajadzības ar ilgām. Saskaņā ar dažām psihoterapijas skolām, laimei vajag apmierināt noteiktas vajadzības, nevis tiekties pēc „mākslīgām” ilgām. Mūsdienu kultūras problēma ir tā, ka tiek producēta vesela virkne ilgu, kas tiek pasniegtas kā vajadzības. Tādēļ tās pastāvīgi ir un paliek neapmierinātas.

Cilvēkiem vienmēr kaut kā pietrūkst. Laime nemitīgi ir izstieptas rokas attālumā, taču viņi joprojām nav to sasnieguši. Laime ir kaut kur, nevis šeit un tagad.

Sporta treneri un motivācijas speciālisti saka, ka laime atrodas ārpus komforta zonas. Vai psiholoģija to apstiprina?

Attieksme pret neveiksmēm un uzvarām atkarīga no tā, kā mēs veidojam savu identitāti. Ja motivācijas treniņā dzirdam, ka mēs spējam vairāk nekā mums šķiet, man nav nekādu iebildumu. Šāds treniņš var sniegt atbalstu un attīstīt motivāciju mērķu sasniegšanai. Ar to viss kārtībā.

Bet kad nav kārtībā?

Kad motivācijas treniņš pārvēršas par ideoloģiju vai manipulāciju. Kad cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņi spēj visu, ko vēlas, nerēķinoties ar ierobežojumiem. Ja vari izdomāt visu, ko gribi, un izdarīt visu, ko esi izdomājis, tā jau ir pseidopsiholoģija. Tas ir ļoti bīstami.

Nesen izlasīju teicienu: „Katru dienu Tev jākļūst par labāku sevis paša versiju”. Vai tā ir laba izvēle?

Es teiktu, ka tā ir nedroša, jo Tu neesi „sevis versija”, kaut gan Tu vari censties būt labāks. Šis teiciens skan narcistiski, radot iespaidu, ka cilvēks nesasniegs piepildījumu, kamēr nekļūs par kādu, par ko viņš vēl nav bijis. Tā ir svešu gaidu piepildīšana. Cilvēks dzīvo vainas un kauna sajūtā, jo šodien viņam vēl nav izdevies. Šis sauciens nesaka „Strādā ar sevi”, bet gan „Pielāgojies mūsu ideālam.” Rezultātā nav iespējams izlīgt ar sevi, jo vienmēr kaut kas nav tā, vienmēr kaut kas jāuzlabo. „Labākā” versija vienmēr paliek vēl priekšā. Tātad, ja esi nelaimīgs, tā ir tikai Tava vaina, jo Tu par maz strādā ar sevi, Tava motivācija ir zema un Tu neieguldi visu. Tas bieži noved pie dzīves drāmām.

Kā var pārfrāzēt šo teicienu, lai tas būtu reāls, drošs un vērsts uz izaugsmi?

Dievs mani mīl tādu, kāds es esmu. Tomēr es mainos, lai mīlētu vēl vairāk. Es attīstos, jo – kā teica Baznīcas tēvi – „Dieva godība ir cilvēks, kurš dzīvo pārpilnībā.” Savu dāvanu, talantu un iespēju pārpilnībā.

civitas.lv