Katrs no mums savā ceļā piedzīvo krīzes brīžus, kad grūti tikt tālāk vienam pašam, bez citu cilvēku atbalsta. Vērsties pēc palīdzības nav apkaunojoši, un tā nav vājuma pazīme. Drīzāk jau pazemība, jo pazemība ir patiesības atzīšana (sv.Terēze no Lizjē).

Diemžēl psiholoģiska kultūra pie mums pagaidām nav īpaši augstā līmenī, tādēļ daudziem kauns lūgt palīdzību. Skolas praksē man regulāri jāsaskaras ar situācijām, kad bērns vai pusaudzis kautrējas ienākt manā kabinetā, jo viņš tak nav “psihs”.

Arī privātpraksē no pieaugušajiem reizēm izskan jautājums: “Bet ar mani taču viss kārtībā?” Protams, ka jā. Pats fakts, ka cilvēkam rodas bažas par savu emocionālo stāvokli, jau liecina, ka viņš ir “normāls”. Nenormālie parasti palīdzību nemeklē, viņiem ir vieglāk noliegt savas problēmas, jo to atzīšana sagādā nu jau neciešamas sāpes.

Arī brāļiem-kristiešiem visai bieži raksturīgas bažas par to, ka psihoterapija var viņiem palīdzēt. Tomēr tā tas ir. Dziedināšana var notikt vienā mirklī, bet parasti tas ir ceļš.

Tas attiecas arī uz dvēseliskiem traucējumiem. “Tā arī cilvēkiem māku ir dāvājis Kungs, lai būtu viņos godāts Savu brīnumaino darbu dēļ, ar kuriem var dziedināt un sāpes remdēt.” (Sir 38)

Emocionālo traucējumu specifika paredz, ka tos nav iespējams pārvarēt vienatnē. Ievainojumus, kas iegūti attiecībās, var dziedināt tikai caur attiecībām.

Konsultēšanas un psihoterapijas ietvaros starp divām personām izveidojas unikālās attiecības, kas ārstē. Un ne jau tikai klientu, bet arī viņa konsultantu. Turklāt konsultēšanai kristīgā kontekstā piemīt vēl viena dimensija, jo šajās attiecībās apzinātā veidā tiek ieaicinātā vēl trešā persona (pareizāk sakot, Persona).

Klausies mūs “Radio Marija Latvija” ceturtdienās plkst. 19.45 un sestdienās 21.30. Turpmāk raidījumu ieraksti pieejami tavasirds.com un milestibasmaja.lv.