Laiku pa laikam (aizvien retāk, bet tomēr) man gādās satikt cilvēkus, kuri meklē psihologisku palīdzību, bet kuriem nav interesanti sarunāties par sevi un savu dzīvi. Vēstījums ir aptuveni šāds: “es taču atnācu, un tagad jūs dariet savu darbu!”

Laikam daļēji šāda nostādne sakņojas pārliecībā, ka strādā tikai medicīniska pieeja: man ir slimība, jums – prasme to izārstēt, nu tad ārstējiet! Par laimi, šis aizspriedums iet mazumā, jo daudzi cilvēki kļūst aizvien zinošāki psiholoģijā un nebūt neilgojas, lai viņus uztver kā slimniekus.

Bet te ir vēl kas dziļāks – pati attieksme pret dzīvi un pasauli. Sastingums, pasivitāte, gaidas no apkārtējiem, iniciatīvas trūkums, bet reizē tas, ko Dž.Hollis sauc par “ticību labajam burvim”.
Diemžēl bez intereses nav dzīvības. Tātad, ir tikai divas iespējas: vai nu mums kopā izdodas šo interesi atmodināt, vai arī terapija neizdodas.

Vēl viens visai noturīgs uzskats – psihoterapijas ilgums esot atkarīgs no tā, cik nopietni klientam emocionāli vai cita veida traucējumi. Nedaudz vienkāršojot – jo ilgāk cilvēks iet terapijā, jo viņš “slimāks”. Vai arī kļuvis atkarīgs no terapeita, tātad atkal – “slims”.

Mana pieredze liecina, ka terapijas ilgumu daudz biežāk nosaka paša cilvēka interese par sevi, savām iekšējām norisēm, attiecībām un tml. Vēl jo vairāk, šādas intereses esamība ir veiksmīgas terapijas pamatnosacījums.

Psihologs vai psihoterapeits, arī ļoti pieredzējis un kompetents, nevar kļūt radītājs klienta vietā. Palīgs, ceļabiedrs, partneris, pat simbolisks vecāks uz laiku – jā, bet ne radītājs. Skaisti ir novērot, kā atbalsta rezultātā cilvēks atjauno spēju interesēties – par sevi, citiem, pasauli. Skumji, ja interese tā arī neatjaunojas.