Sapņi, murgi,  nakts redzējumi… Smalka lieta. Turklāt nekad nevar zināt, vai sižets, kas izplūdis no mūsu dvēseles dziļumiem, ir svarīgs vēstījums vai arī vienkārši nejaušība, haotisku tēlu kopums. Daudzu cilvēku pieredze liecina, ka sapņi var kļūt par spēcīgu iedvesmas un stiprinājuma avotu, kas nāk no mūsu pašu dvēseles dzīlēm. Lai tā tas būtu, mums jāmācās ar vērību un interesi izturēties pret to, kas pie pirmā acu uzmetiena šķiet neloģisks vai pasakains.

Kristīga attieksme pret sapņiem

Vai pievērst uzmanību saviem sapņiem ir kristīgi? Laiku pa laikam saskaros ar kategorisku sapņu noliegumu, pievelkot aiz ausīm visai apšaubāmus argumentus: savus sapņus cilvēks nekontrolējot, tādēļ tos īstenība saražojot un iemetot mūsu psihē ļaunais gars.

Visos laikos un kultūrās sapņiem tika piešķirta liela nozīme. Bībelē lasām par daudziem gadījumiem, kad sapņos cilvēkiem atklāta kāda svarīga patiesība. Vecās derības Jāzeps redz pravietisku sapni par to, ka viņš tiks paaugstināts. Viņš iegūst īpašu dāvanu tulkot, jeb interpretēt sapņus. Evaņģēlijā lasām par Poncija Pilāta sievas sapni, kas paredz Kristus ciešanas nepatiesas apsūdzības dēļ. Klaudija uztver šo sapni kā brīdinājumu un cenšas pierunāt vīru nenotiesāt Taisnīgo. Tāpat Jēzus audžu tēvs Jāzeps redz sapņus, kas pamudina uz lēmumiem, kam ir izšķiroša nozīme atpestīšanas vēsturē.

Tertulians (2.gs.) raksta, ka pastāv dažāda veida sapņi: no Dieva, no sātana un no cilvēka. Tas paredz nepieciešamību izšķirt sapņu avotu, meklēt, kā pareizi saprast sapņus, jo sapņa interpretācija var būt destruktīva. Tertulians māca būt piesardzīgiem un neuztvert sapņus nekritiski.

Sapņu demistifikācija

4.gadsimtā tuksneša tēvi vairāk pievērsušies sapņu cilvēciskai dabai. Piemēram, sv.Bazils raksta, ka sapņi parasti ir mūsu pašu domu un uzvedības atspulgs, kam ir tieša saikne ar iepriekšējas dienas notikumiem.

Sapņu „demistifikācija”, ko veic Bazils attiecīgajā laikmetā ir kaut kas oriģināls, novatorisks. Turklāt šis svētais aicina neuztvert sapņus maģiski, apzinoties, ka parasti sapnis nav nekāda „dievišķa atklāsme”.

Šķiet, šis aicinājums aizvien aktuāls. Pārāk bieži nācies dzirdēt „tautā” apgalvojumus, ka konkrēti tēli sapņos garantēti liecina par tuvojošos slimību, karjeras kāpumu vai līgavaiņa sastapšanu.

Vēl psiholoģiskāk izklausās Evagrijs no Pontas, kurš jau 4.gadsimtā raksta, ka cilvēkā pastāv saprātīga un nesaprātīga daļa. Pie tās otrās piederot viss, ko cilvēks sevī nepazīst, un pār ko līdz ar to nespēj valdīt. Pēc Evagrija domām, sapņi rāda, kas norisinās cilvēka „nesaprātīgajā daļā”, uz ko tā cilvēku pamudina. Evagrija domas dziļums un praktiskums stipri apsteidzis viņa laikus. 20.gadsimta sākumā psihoanalīze atklāj šo domu no jauna, nosaucot „nesaprātīgo daļu” par bezapziņu.

Ceļš pie dziļākas izpratnes

Freids uzskatījis, ka sapņi ir „karaliskais ceļš uz neapzināto”. Nenoliedzami, kaut arī jāatzīst, ka šis ceļš mēdz būt visai līkumains. Daudzi no mums atmet sapņus, jo neprot strādāt ar to simbolisko valodu. Tomēr ļaujoties sapņu tēliem, pārdomājot tos sava iekšēja stāvokļa vai dzīves situācijas kontekstā, var atklāt, ka sapņi informē mūs, kā patiesībā jūtamies, liecina par dziļiem iekšējiem konfliktiem, pretrunām, dilemmām, stiprina mūsu intuīciju, veicina rakstura pretējo aspektu integrāciju, palīdz pieņemt tādus lēmumus, kas atbilst mūsu iekšējai būtībai, brīdina par draudiem, ko, iespējams, ar prātu vēl neapzināmies.

Ko tas atgādina?

Sapnis var tēlaini stāstīt nevis tikai par atsevišķu notikumu, bet par cilvēka dzīves situāciju kopumā, kā arī norādīt uz iespējamiem risinājumiem. Kāds vīrietis sapnī redzējis šādu stāstu: viņš uzturas svešā mājā, kur notiek ballīte. Visapkārt ir jautri cilvēki, kuri dejo, sarunājas un izklaidējas, taču viņš skaidri apzinās, ka viņam šeit ir neomulīgi. Tad vīrietis sajūt, ka viņam uz sejas atrodas milzīga lapsene. Viņu pārņem riebums, vīrietis starp klātesošajiem izmisīgi meklē kādu, kurš paņemtu kukaini nost. Viņš sastop savu sievu, taču viņa nereaģē. Tad parādās kāda gados vecāka sieviete, kas norauj lapseni nost un to iznīcina. Sapnis beidzas ar milzīgu atvieglojumu.

Šis ir viens no spēcīgiem sapņiem, pie kura var atgriezties pat pēc gadiem, atklājot tajā aizvien jaunus slāņus. Tas var būt vēstījums par šī vīrieša „ārējo situāciju” – viņš ir apjucis pasaulē, ko uztver kā svešu, vienaldzīgu. Viņš sastopas ar situāciju, kas viņam riebjas, taču tuvinieki, kurus reprezentē sievas tēls, nespēj palīdzēt. Norāde uz risinājumu ir gados veca sieviete. Kas viņa ir? Kāda cita konkrēta figūra? Viņa paša atbilde, pārdomājot redzēto, bija nepiepildītas ilgas pēc sirsnīgākām attiecībām ar savu māti. Vīrietis nojauta, ka tās varētu viņu stiprināt, piešķirt jaunus resursus cīņā ar grūtībām.

Tomēr sapni var aplūkot arī kā stāstu par iekšējiem psihiskiem procesiem. Tad jāpieņem, ka visi sapņa elementi – gan lapsene, gan ballīte, gan sievietes – tas viss attēlo dažādus vīrieša psihes aspektus. Ko par viņu varētu pastāstīt katrs no šiem tēliem?

Ar ko tie asociējas? Piemēram, lapsene ir dzēlīga, uzbāzīga, nepatīkama, bet arī gudra, spilgta, izturīga. Kas ir šī cilvēka iekšēja „lapsene”, pret ko viņš izjūt riebumu, kas šķietami aizsedz viņa seju? Kādu iekšēju spēku simbolizē „mātišķa sieviete”? Maigumu, dzīves gudrību, izturību? Bet varbūt izlēmību un drosmi? Katrs nākamais jautājums paver jaunas perspektīvas, un šajā ziņā sapņi ir kaut kas neizsmeļams.

Praktiskas iespējas

Pastāv arī ļoti praktiski veidi darbam ir sapņiem. Tie cilvēki, kas apdāvināti ar bagātīgu iztēli, var mēģināt vizualizēt savu sapni no jauna un „noskatīties” to līdz galam. Parasti atceramies tikai fragmentus, taču veicot šo uzdevumu mūsu iztēle un intuīcija palīdz saskatīt jaunas detaļas un sižeta līnijas.

Var apcerēt sapni arī tekstuālā veidā: tam nepieciešams to rūpīgi pierakstīt. Pārlasot tekstu, pamanīsim, ka daži vārdi mūsos atbalsojas īpaši, ietver stipru emocionālu lādiņu. Šos vārdus nepieciešams pasvītrot un sagrupēt atsevišķās kategorijās (pēc tēmas, noskaņojuma un tml.).

Analizējot vienu no saviem sapņiem, kāda sieviete izcēla kā īpaši spēcīgus vārdus „kāja”, „ūdens” un „aukstums”. Uz jautājumu, kas visus šos vārdus vieno, viņas pirmā asociācija bija – „kustība, dinamisms”. Pateicoties šim uzdevumam viņa atklāja, ka šķietami haotisks sapņa tēlu kopums īstenībā jāuztver kā vēstījums: laiks atteikties no konkrētām attiecībām, kas padara viņas dzīvi nekustīgu, pelēku. Viņa arī līdz šim apzinājusies, ka šajās attiecībās kaut kas nav kārtībā, bet pašas „saražotais” sapnis lika nosaukt lietas īstajos vārdos. Ceru, ka piekritīsiet, tas nav maz.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”