Es esmu, Kas Es esmu. Starp maskām un autentiskumu

white-black-half-masks-653-p

„Kļūsti par sevi pašu”, „paliec vienmēr autentisks”, „pieņem sevi tādu, kāds esi”. Šķiet, mūsdienu populārajā psiholoģijā autentiskums kļuvis par vienu no centrālām tēmām. Arī mēs ar kolēģiem savos kabinetos visai bieži dzirdam frāzi „es nejūtos es pats”.

Kas ir autentiskums? To var definēt ļoti dažādi. Dzirdot par autentiskumu, pirmais, ko iedomājos, ir slavenā Vecās derības aina: Mozus degošā krūma priekšā. Dievs pamudina cilvēku uz neprātīgām lietām. Mozus, protams, šaubās (un kurš gan varētu viņu par to nosodīt), un prasa Dievam, kāds ir Viņa vārds. „Es Esmu Tas, Kas Es Esmu,” seko atbilde (šis ir viens no iespējamiem tulkojuma variantiem). Manuprāt, vēl labāka autentiskuma definīcija līdz šim nav izgudrota.

Šī ir tikai mana interpretācija, taču autentiskumā tik tiešām ir kaut kas Dievišķs. Autentiskuma avots mūsos slēpjas kaut kādā neiedomājami dziļā iekšējā telpā. Un no šīs telpas mūs var uzrunāt tikai divas balsis – Dieva un mūsu pašu. Man grūti iedomāties, ka kāds no malas varētu pārliecinoši paskaidrot vai iemācīt, ko nozīmē būt autentiskam.

man-in-desert-with-umbrella-and-single-cloud-bruce-rolff

Es un Tu

Teologs Martins Būbers raksta, ka autentiskumu piedzīvojam, no attiecībām „Es-Tas” pārejot uz attiecībām „Es-Tu”. Ja otrs ir mērķis, nevis līdzeklis. Ja tas, ko es uzlūkoju, ir kaut kas dzīvs, nevis priekšmetisks.

Kāda jaunā sieviete cieš no vientulības, kaut viņai apkārt ir daudz draugu un labu paziņu. Viņai regulāri rodas sajūta, ka citiem viņa nerūp. Viņa pati gan rūpējas par citiem, uzklausa, cenšas palīdzēt, aizmirstot, ka arī viņai piemīt gluži cilvēciskas vajadzības. Viņai sāp, jo citi par viņu neinteresējas, izturas pret viņu kā pret līdzekli, tomēr paskatoties dziļāk, redzam, ka viņa pati sev arī neinteresē. Viņai ir garlaicīgi vienatnē ar sevi, viņa sev šķiet „nekas īpašs”. Būbera teiktais skar ne tikai mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, materiālu pasauli un garīgām būtnēm, bet arī ar sevi pašiem.

Šķēršļi autentiskumam 

Galvenos šķēršļus, pēc manām domām, rada tieši mūsu maskas, dažādi tēli, ar kuriem dzīves laikā esam saauguši, bet kuriem nav nekā kopīga ar dziļi apslēpto sirds telpu.

Vai lietot maskas ir kaut kas ļauns? Nedomāju vis. Šīs maskas („upuris”, „glābējs”, „klauns”, „labais puika”, „sterva”, „man viss ir kārtībā”, „nīgrais tantuks”, „netuvojies man, esmu bīstams” un tml.) kādreiz mums ļāvušas izdzīvot un pielāgoties dzīves grūtībām. Arī tagad tās noder, jo nevaram atļauties visur un katrā situācijā būt pilnīgi atklāti un ievainojami. Apzināta masku lietošana autentiskumu neapdraud, jo vienā brīdī taču var nolikt tās malā un atkal kļūt par sevi pašiem. Atslēgas vārds ir – „apzināta”.

Pie šķēršļiem es pieskaitītu arī mums svarīgu personu idealizāciju vai devalvāciju. Ko es ar to domāju? Kāds saka: „Mana mamma bija ideāla, viņa vienmēr mani ir sapratusi, uzklausījusi, bijusi blakus.” „Bet tētis?” „Par viņu nemaz nevēlos runāt. Viņš vienmēr bijis vienaldzīgs, nikns, viņam interesējis tikai savs darbs…” Idealizējot vai noniecinot vecākus, arī viņiem virsū uzliekam maskas. Gadās, ka paiet ilgs laiks, kamēr zem maskas atkal spējam saskatīt cilvēku. Kādēļ ir bīstami ilgstoši idealizēt savu pagātni, ģimeni, bērnus vai partnerus? Jo tad mēs nespējam viņus mīlēt, jo cilvēka vietā redzam mūsu pašu izdomāto vai ģimenē kultivēto tēlu. Un pats bēdīgākais – tieši to pašu darām attiecībā uz sevi: kaut kādus savas dzīves aspektus idealizējam, kaut ko noniecinām.

devushka_plate_nevesta_kletka_pautina_1920x1200

Mīlēt var tikai nepilnīgus cilvēkus. Mīlestība iet roku rokā ar autentiskumu, jo, mīlot sevi, mēs ļaujam sev būt nepilnīgiem, dodam sev tiesības uz trūkumiem. Ja mums tas izdodas aizvien labāk, kādā brīdī ievērojam, ka arī apkārtējie ar viņu nepilnībām vairs tik ļoti nekrīt uz nerviem. Ekspektācijas un pretenzijas pret sevi un citiem sarūk, atbrīvojot telpu siltumam un sirsnībai.

Galu galā dzīvot autentiski traucē dažnedažādas maģiskas pārliecības, kas aizmiglo mūsu uztveri. Piemēram,

  • esmu atbildīgs par citu cilvēku laimi vai nelaimi.
  • Personām, kuras man ir svarīgas, obligāti mani jāmīl.
  • Man jābūt pilnīgam, kompetentam un veiksmīgam. Tikai tad es būšu laimīgs.
  • Labāk ir izvairīties no grūtībām un atbildības, nevis ieskatīties tai “sejā”.
  • Ja dzīvē rodas grūtības, man tās jāatrisina vienam pašam, pie tam – pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk.
  • Daži cilvēki ir ļauni. Par savu nepareizo dzīvi viņi ir pelnījuši bargu sodu.
  • Man jābūt gatavam pašam ļaunākajam. Man nemitīgi jādomā par sliktām lietām, kas var notikt manā dzīvē.
  • Mani veido mana pagātne, tāpēc vairs neko nevar mainīt.
  • Ja notikumi neattīstās saskaņā ar maniem plāniem, tas ir briesmīgi.
  • Es nevaru ietekmēt savu laimi. Tas, kas mani notiek, nosaka manu dzīvi.
  • Atkārtot vecas shēmas ir labāk, nekā uzņemties risku.

Jaloma „šoka terapija”

Autentiskumu sekmē skaidra un reālistiskā nāves apzināšanās. „Zināt” nav tas pats, kas „apzināties”. Zinām mēs visi, tomēr tā pa īstam pielec katram savā brīdī. Šis brīdis ir sāpīgs, bet svētīgs, jo kopš tā paliek aizvien grūtāk tēlot un izlikties par to, kas mēs neesam.

Eksistenciālā terapijā nāvei un beidzamībai kā tādai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Kolēģu vidū klejo joks: vislabākajā motivācijas rokasgrāmatā ir tikai divas lappuses. Uz pirmās ir rakstīts: „Tu mirsi”. Bet uz otrās – „Tik tak, tik tak”. Kamēr ticam, ka esam nemirstīgi, varam aizvien atlikt – patiesu dzīvi, sirsnīgu sarunu, svarīgu atzīšanos, smagu lēmumu, lūgumu pēc piedošanas vai palīdzības.

boo_irvinyalom_2552

Strādājot ar klientiem, kuri iestrēgst pie svarīgu jautājumu atrisināšanas un izšķērdē dzīves laiku, slavenais amerikāņu psihoterapeits Ervins Jaloms piedāvājis šādu uzdevumu: paņemiet baltu lapu un uzzīmējiet savas dzīves līniju no piedzimšanas līdz nāves brīdim. Un tad ielieciet uz līnijas punktu, kurā pašreiz atrodaties. Iedomājos (šī jau ir mana fantāzija), ka tālāk varētu sekot klasiskais psihologu jautājums: „Kā jūs ar to jūtaties?” Un kā es pats jūtos ar šo punktu uz līnijas, kas skaidri un nepielūdzami atgādina, ka laika paliek aizvien mazāk?

Vai šī šoka terapija nostrādā vienmēr? Diez vai. Mums taču paliek „rezerves izeja” – var paslēpties noliegumā, var pēc iespējas ātrāk aizmirst nepatīkamu piedzīvojumu, var šādu uzdevumu nodevalvēt, pasakot: „Un kāda tam visam jēga? Es tāpat to zinu!” Zināt es zinu, bet vai apzinos…

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s