Skeptiska un noraidoša attieksme pret psiholoģiju un psihoterapiju bieži saistīta ar neuzticēšanos sev un bailēm no savas pagātnes revīzijas. Vienlaicīgi garīgā jomā tiešām pastāv psiholoģizācijas draudi. Turpinot diskusiju par garīguma un psiholoģijas konfrontāciju/integrāciju, publicēju dažas atziņas no intervijas ar slaveno poļu jezuītu, psihologu, rakstnieku Juzefu Augustinu.

Par mežu

Cilvēka emocionalitāte ir kā mežs, kurā viegli apmaldīties. Psiholoģija zināmā mērā palīdz mums atklāt savu personību (īpaši tās emocionālajā izteiksmē) un to sakārtot. Laba psiholoģija paredz labu filozofisku fundamentu. Nepastāv laba psiholoģija bez labas antropoloģijas.

Par bailēm no psiholoģijas

Jāatzīst, ka par spīti lielai interesei pastāv arī lielas bailes no psiholoģijas. Reizēm cilvēki baidās, ka psiholoģija viņos atklās ko tādu, ko viņi paši par sevi nezina. Viņiem bail, ka psihologs, izmantojot apslēptas zināšanas, sasniegs viņu dvēseles dziļumus bez viņu atļaujas. Tās ir bailes no emocionālas jomas demaskēšanas.

Cilvēkam bail, jo viņš jūtas nemīlēts, izlūkots, notiesāts no apkārtējo puses. Viņam bail, ka citi viņā saskatīs kaut ko nepatīkamu, riebīgu, ļaunu, un viņu noraidīs.

Bailes no psiholoģijas visbiežāk ir bailes no noraidīšanas. Parasti šīm bailēm piemīt ļoti dziļa ģenēze. Tās var būt saistītas ar emocionāli represīvu audzināšanu.

Mammas visai bieži saka saviem bērniem (ne tikai ar vārdiem, bet arī ar attieksmi kopumā): es tevi mīlēšu, ja būsi mīļš un labs. Vienlaicīgi bērna apziņā viss ļaunais, morāli sliktais tiek sajaukts ar to, kas ir neestētisks vai pat nehigiēnisks. Galvenais, kas bērnam nepieciešams, ir beznosacījuma mīlestība. Līdz ar to bērns cenšas noslēpt to, kas varētu viņu kompromitēt vecāku acīs. Ja bērns ļoti bieži melo, tad jāaudzina pirmām kārtām viņa vecāki. Bērnam piemīt lieliska intuīcija, un viņš spēj precīzi noteikt, kas viņa vecākiem varētu nepatikt .

Par pagātnes idealizāciju

Vēlāk šie bērni paši kļūst par vecākiem, dzīvojot melos. Šķiet, ļoti maz cilvēku apzinās dziļas sekas, ko atstāj emocionālie ievainojumi, kas nāk no ģimenes. Bailes no psiholoģijas ir bailes no savas pagātnes. Lai izturētu sevi pašu, cilvēks uzceļ mūri, kas šķir tagadni no pagātnes. Tomēr mūsu attieksme un uzvedība lielā mērā izriet no mūsu dzīvesstāsta. Šī mūra būtība ir mēģinājumi aizmirst pagātni vai arī to idealizēt.

Pagātnes idealizācija ir tāda pagātnes uztvere, kas ļauj mums izvairīties no sāpēm. Šīs neobjektīvās bildes rezultātā mēs neobjektīvi uztveram arī to, kas ir tagad. Tipisks piemērs ir iemīlējušies jaunieši, kuri uzlūko pasauli caur savu nenobriedušo vēlmju un vajadzību prizmu, neapzinoties savu dzīvesstāstu un realitāti. Nepazīstot sevi, neievērojot savas emocionālās robežas, neapzinoties savu jūtu mainīgumu, jaunieši pārāk daudz apsola viens otram gan caur vārdiem, gan caur erotiski seksuāliem žestiem. Iemīlēšanās pāriet un tad seko dziļa vilšanās.

Par nepatieso antropoloģiju

Mūsdienās dominē cilvēka atomizācijas tendence, kad viņš tiek sadalīts dažādās jomās. To var skaidri pamanīt, piemēram, medicīnā. Reti var satikt ārstus, kuri ārstētu cilvēku kopumā, nevis slimu orgānu. Tomēr slimības cēloņi bieži slēpjas psihiskā, emocionālā sfērā. Daudzi psihologi pievēršas tikai psihes jomai, ignorējot garīgumu. Savukārt garīdznieki dažreiz interesējas tikai par nemirstīgu dvēseli. Tomēr garīgais vienlaicīgi ir arī iemiesotais, pie kā pieder emocionalitāte un ķermenis.

Cilvēks var izlikties, ka viņam nav emocionalitātes. Reliģijā vienmēr eksistējis „garīgā eņģelisma” kārdinājums. Tas ir viens no vislielākajiem slazdiem garīgā dzīvē.

Viens no nobriedušas reliģiozitātes kritērijiem ir spēja uztvert cilvēku kā vienotu būtni. Maldīgas reliģiozitātes pazīme ir tieksme izolēt vai pretnostādīt garīgo jomu ķermenim, psihei vai emocijām. Šāda reliģiozitāte izraisa iekšējo sabrukumu, noved pie neirozes.

Pastāv arī risks, ka emocionāli pārdzīvojumi tiek sajaukti ar garīgo jomu. Mēs varam uztvert mūsu jūtas kā kaut ko garīgu. Ikdienā saskaros ar to garīgajā vadībā. Cilvēki uztver emocijas kā tiešo Dieva intervenci. Šī ir visai smalka un komplicēta problēma, jo Dievs lieto mūsu emocijas. Mūsu visdziļākās garīgās ilgas ir Svētā Gara darbība mūsos.

Par psiholoģizācijas draudiem

Dažreiz Baznīcā var saskarties ar nostāju, kas praktiski pilnībā noraida psiholoģiju kā atbalsta līdzekli, evaņģelizācijas elementu. Brīžiem šīs bažas ir pamatotas. Psiholoģizācijas problēma pastāv tad, ja cilvēka grūtības tiek reducētas tikai līdz psihiskai, emocionālai jomai. Tad varam nonākt apburtā lokā, jo neesam atvērti garīgumam.

Kā garīdznieks satieku cilvēkus, kuri lieliski pārzina savus psihiskos mehānismus, tomēr nesaprot problēmas būtību. Viņi bieži negrib atzīt savu vājumu, nedrošību, nepieciešamību pēc atpestīšanas.

Ja vēlamies izmantot psiholoģiju, jānoskaidro, kāda tā ir. Pastāv psiholoģija, kas noslēdz cilvēku uz to, kas garīgs, aprobežojas ar psihisko un somatisko. Ticīgs cilvēks šādu psiholoģiju izmantot nevar. Tomēr pastāv psiholoģija, kas ir atvērta garīgumam. Piemēram, Viktora Frankla pieeja. Mūsdienu Baznīcas Magistērija dokumentos skaidri redzama psiholoģijas klātbūtne. Šie dokumenti aicina izmantot psiholoģiju, lai sniegtu cilvēkam atbalstu.

Par atpestīšanu

Mums jāapzinās, ka psiholoģija nenodrošina atpestīšanu. Atpestīšana nāk no Dieva. Vienlaicīgi cilvēka atpestīšana paredz harmoniju starp visām cilvēka dzīves jomām. Uz to norāda ne tikai mūsu iekšējā miera pieredze, garīgs prieks, laime virs zemes, bet arī ticība nemirstībai. Kaut gan ķermenis ir pakļauts nāvei, kristietis tic uz miesas augšāmcelšanos. Ja mēs runājam par miesas atgūšanu, tad jārunā arī par mūsu psihes un emocionalitātes atgūšanu. Ja Dievs caur mūsu augšāmcelšanos izglābs mūsu ķermeniskumu, tad vēl jo vairāk mūsu psihi.

Czy Kościół boi się psychologii?