„Klauns”, „bārenītis” vai svētceļnieks?

hengki-koentjoro-masks-1343448643_b

Daudziem šķiet, ka pats briesmīgākais, ko cilvēks var piedzīvot bērnībā, ir vardarbība. To saprot kā sišanu, retāk kā seksuālu izmantošanu. Vēl retāk kā verbālus uzbrukumus, izsmiešanu un pazemojumus. Tomēr pats briesmīgākais ir atstumšana un ignorēšana. To neviens normāls bērns izturēt nespēj, jo ja mani neredz, tad manis vispār nav.

Runāt par to ir neizdevīgi, jo tad būtu jāatzīst, ka „pilnīgi normāli” (no sabiedrības viedokļa) pieaugušie no „labvēlīgām ģimenēm” nežēlīgi un sistemātiski grauj pašu bērnus. To nav iespējams norakstīt uz „vecākiem-dzērājiem”, bezdarbu un citiem tradicionāliem „grēkāžiem”. Arī “normāli” vecāki, kuri nav tikuši galā ar savām bērnības traumām (un bieži šīs traumas pat neapzinās), netīšam atražo savā audzināšanas stilā traumu, ko kuras paši ir cietuši.

Tomēr bērns vēlas dzīvot, tāpēc viņš pielāgojas. Atstumtie bērni ļoti agri, vēl kā zīdaiņi, atklāj veidus, kā piesaistīt uzmanību un nodrošināt nepieciešamo aprūpi. Bērns nenormāli ilgojas pēc vecāku mīlestības, bet vienlaicīgi piedzīvo milzīgu spriedzi, jo viņu ignorē. Tas pamudina viņu neapzināti apgūt pieaugušo ietekmēšanas metodes.

Psihoterapeite Vieslava Stefana (Wieslawa Stefan) apraksta divas destruktīvas uzvedības stratēģijas, ko sauc par klauna un bārenīša maskām.

Maza meitenīte paliek slapjā gultā un grib ēst, viņa raud un kliedz, kas izraisa aizvien lielākas mātes dusmas. Vienīgais, kas no šī atstumtā bērna tiek sagaidīts, ir netraucēt saviem vecākiem. Iespējams, māte cieš no depresijas un nespēj “saņemties”. Iespējams, tēvs slēpjas no savas atbildības, uzskatot, ka viņš “uztur ģimeni un ar to pietiek”. Ignorēšanas iemeslu var būt daudz. Bērnam no tā vieglāk nepaliek.

Papangus_no_Carnaval_de_Olinda_-_Olinda,_Pernambuco,_Brasil

Pēc kāda laika meitene sev par pārsteigumu atklāj, ka ja viņa nebļauj, bet smaida un izrāda prieku, mātei tas patīk un viņa beidzot pienāk klāt. Pie reizes māte pamana, ka bērnam vajag nomainīt autiņus.

Rezultātā bērns iemācās: pat ja man ir šausmīgi slikti, pat ja man sāp un es baidos, man jāsmaida un jāiepriecina citi cilvēki. Tad mani pamanīs un neatstums. Pirmā manipulācijas pamācība.

Kāds alkoholiķa dēls bērnībā bija iemācījies sasmīdināt tēvu un viņa čomus. Tas diezgan bieži ļāva zēnam izvairīties no nežēlīgas sišanas. Brīžiem piedzēries tēvs pat iedeva dēlam kabatas naudu. „Klauna” maska ļāva puisim izvairīties no vardarbības un panākt, lai viņa elementārās vajadzības tiktu apmierinātas.

Klauna masku papildina „bārenītis”. Izvēloties bārenīša masku, bērns (bet perspektīvā arī pieaugušais) spēj piesaistīt sev uzmanību un gādību, demonstrējot savas skumjas, asaras, sāpes. Destruktīvās ģimenēs upura maska reizēm palīdz bērniem izvairīties no tās pašas atstumšanas un uzbrukumiem.

Parasti cilvēks izcili apgūst abas maskas un prot tās nomainīt gandrīz automātiski atkarībā no situācijas. Bārenītis katru mirkli gremdējas sāpēs un sevis šaustīšanā, jo viņš nekad nevar būt „pietiekoši labs”. Toties klauns vienmēr gatavs smaidīt, izstarojot optimismu un dzīvesprieku. Tas viņam izdodas līdz pirmajai krīzes situācijai. Kad pietrūkst spēka, klauns ātri pārvēršas par bārenīti.

Cilvēks, kurš dzīvo maskā, neprot runāt par savām vajadzībām. Tas nav brīnums, jo bērnībā viņa centieni to darīt izraisīja pazemojumus un atstumšanu. Kamēr mēs dzīvojam maskā, mums neizdodas nodibināt patiesas attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem. Maskām jāļauj nokrist, tomēr tad būsim spiesti piedzīvot sāpes par to, kas mūsu dzīvē nav izdevies. Tas, kas nav piepildījies, jānosauc vārdā, jāļauj sev to izraudāt un tad arī apglabāt, raksta dr.V.Stefana.

Czech-Marionettes-sancho-panza_czech_marionettes_27.b91f

Dziļu skumju un izmisuma pieredze palīdz piedzimt svētceļniekam, kas ir mūsu patiesais „es”. Protams, atteikšanās no maskas, izraisa frustrāciju un cinismu. Cilvēks, kurš sāk apzināties savu manipulatīvo uzvedību, var apzināti pielietot maskas, lai gūtu panākumus. Turklāt dzīve bez maskas nozīmē identitātes krīzi. Kas es tagad esmu? Kā man tagad jāuzvedas darbā vai mājās? Izvēloties mainīties, cilvēks var saskarties ar apkārtējo neizpratni: „Kas ar tevi notiek?! Biji tik forša meitene, bet tagad…” Un tad mēs atkal piedzīvojam pašu briesmīgāko – atstumšanu.

Un tomēr tieši šajā punktā rodas iespēja atklāt to, kas mēs patiesībā esam. Psihoterapijas klienti, kuri sasniedz šo punktu, stāsta, ka viņiem rodas sajūta, it kā viņi „beidzot dzīvo”, var brīvi uzelpot, spēj izvēlēties to, ko paši vēlas. Turklāt viņiem atbrīvojas iekšējais resurss, kas iepriekš tika izlietots masku uzturēšanai.

Daudziem ir grūti pārvarēt sevi un vērsties pēc palīdzības. Viņiem šķiet, ka tā ir vājuma pazīme. Kārtējais aizspriedums, jo iekšējas dziedināšanas ceļu izvēlas paši drosmīgākie. Tikai viņi paši pagaidām to pat nenojauš.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s