Kas Tev traucē ieraudzīt savu bērnu tādu, kāds viņš ir

roditeli

Katrs vecāks mīl savu bērnu. Kā māk. Forši, ja šī mīlestība paredz sirsnīgu un cieņpilnu attieksmi, kā arī adekvātu priekšstatu par bērna vajadzībām. Ja vecāks ir emocionāli nobriedis, viņš labi apzinās, kas notiek viņa dvēselē, un kā tas ietekmē attiecības ar bērnu. Pretējā gadījumā pieaugušais rīkojas, izejot no neapzinātiem uzstādījumiem, apspiestām jūtām un traumatiskas pieredzes. Šo otro variantu spilgti ilustrē teiciens „Ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts”.

Balstoties uz bērnu psiholoģes, psihoterapeites Irīnas Mlodikas atziņām, vēlos pieminēt dažus faktorus, kas neļauj mums ieraudzīt savus bērnus patiesības gaismā un veidot ar viņiem attiecības, ka ceļ, nevis grauj. Plašāk par tām var izlasīt vienā no Mlodikas grāmatām, kas pieejamā šeit.

Kāpēc es gribēju bērnu?

Mūsu sabiedrībā šis jautājums skan nepiedienīgi. Tomēr tam ir vērts pievērsties, jo attieksme pret bērna ieņemšanas iespēju kā tādu acīmredzamā veidā ietekmē mūsu attiecības ar viņu nākotnē. Bērns rodas mammas klēpī. Protams, viņš ir dzīvs no ieņemšanas brīža. To noliegt vienkārši nav inteliģenti. Noliegt nozīmē paslēpties aiz psiholoģiskās aizsardzības mehānismiem.

Tātad, vai mans bērns ir bijis gribēts? Vai viņš kopš ieņemšanas brīža bijis drošībā, vai arī viņa dzīvība (vai veselība) tikusi pakļauta briesmām? Kā māte reaģēja uz ziņu par šo, iespējams, negaidīto dāvanu? Kā reaģēja tētis? Ko teica ģimenes locekļi?

Kā jūtas „negribēts” bērns? Kā jūtas bērns, kuram obligāti bija jābūt zēnam (lai attaisnotu tēta ambīcijas)? Vai bērns, kuram bija jāizglābj tēta un mammas laulība? Vai bērns, kuram paveicās izdzīvot atšķirībā no viņa brāļiem un māsām, kuri tikuši abortēti?

1359044133_doseng.org_0001

Trauksme

Līdz ar bērna piedzimšanu strauji paaugstinās vecāku trauksme (jo tagad viss kas var notikt). Grūtniecības laikā bērns bija savienots ar māti, bet tagad viņa izaugsme un attīstība paredz nepieciešamību atdalīties. Tas dabiskā kārtā izraisa pieaugušo (īpaši mammas, kā arī vecmammas) bažas.

Nav viegli samierināties ar to, ka mūsu bērns nemitīgi tiek pakļauts dažāda veida riskiem. Tomēr vēlme viņu pasargāt no visām grūtībām ved otrā grāvī. Trauksmi palīdz mazināt noteiktība, kas rodas pateicoties „struktūrai”, „noteikumiem”, „stratēģijai”. Tādēļ daudzi vecāki tik daudz laika velta tam, lai pierādītu sev un citiem, ka viņi visu dara „pareizi”. Tomēr cilvēks nevar iekļauties nevienā sistēmā. Protams, bērna audzināšanas un aprūpes noteikumi var kalpot kā viela pārdomām, taču katra atsevišķa mazuļa audzināšanas process ir unikāls mākslas darbs.

Audzināt bērnu balstoties uz uzticēšanos sev un viņam ir gan grūti, gan viegli. Grūti, jo nav grāmatas, kur viss būtu salikts pa plauktiņiem. Viegli, jo tas ir patiesas mīlestības ceļš, kas dziedina visu ģimeni.

Vaina

Daudzas labas mammas un tēti tomēr cieš no vainas sajūtas. Jo vienmēr „varētu būt labāk”. „Vispār par to, kā „jābūt” zina daudzi, t..sk. jūsu kaimiņiene, kura kļuva par mammu gadus 40 atpakaļ. To, kas der Jūsu bērnam, vislabāk zināt Jūs un viņš pats. Viņš pat lielākā mērā. Un nekādā gadījumā ne dakteris Spoks, ne kaimiņiene, ne Jūsu mamma. Kādreiz viņa Jūs piedzemdēja un izaudzināja. Droši vien viņa lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Tomēr Jūsu bērns nav klons,” raksta Mlodika.

Vainas sajūta mēdz būt pamatota un neirotiska. Ja esmu nodarījis pāri savam bērnam, man tas godīgi jāatzīst, jālūdz piedošana, jāmeklē veidi, kā izvairīties no kļūdām turpmāk. Izpildot šos nosacījumus, veselīgai vainai jāatkāpjas. Diemžēl mūsu kultūrā, kur bērns joprojām netiek uztverts kā pilnvērtīgs cilvēks, vecāki ļoti reti lūdz piedošanu. Žēl, jo bērni piedod ātri un no visas sirds. Atzīstot savu vainu, mēs to pašu mācam saviem bērniem. Un nevis ar dogmatiskiem norādījumiem, bet ar savu piemēru.

Neirotiska vaina bieži saistās ar domu „Ko pateiks citi?” Šķiet, nav vajadzības skaidrot, ka šāda motivācija izraisa daudz traģēdiju. Galvenā no tām – cilvēks nedzīvo savu dzīvi. Mūsu „iekšējais kritiķis (prokurors, tiesnesis un bende vienā personā)” cenšas mūs pārliecināt, ka esam pelnījuši sodu par katru, pat vissīkāko kļūdiņu. Šī slimīgā nostādne piebaro trauksmi un kaunu. Rezultātā dvēseliska spriedze pieaug, un mēs attiecīgi veidojam destruktīvas attiecības ar bērnu.

deti

Dusmas

Uz bērniem dusmoties nedrīkst? Beidziet, dusmojamies mēs visi! Gan uz bērniem, gan uz vīriem un sievām, gan uz vecākiem. Bet visvairāk – uz sevi. Turklāt normāls bērns bieži izraisa mūsu neapmierinātību ar savu rosību, nepaklausību, neatbilstību standartiem.

Dusmas pieder pie „sociāli nepieņemamām jūtām”, tādēļ mēs parasti tās apspiežam. Rezultātā rodas psihosomātiskas slimības, vispārēja neapmierinātība ar dzīvi, depresija. Tāpat mēs varam pārnest savas dusmas uz citiem cilvēkiem (uz bērnu dusmoties nedrīkst, tāpēc dusmošos uz valdību). Diemžēl cilvēks parasti šos mehānismus neapzinās. Kamēr nav apzinātības, nav arī iespēju neko mainīt.

Patiesībā bērns spēj izturēt mūsu dusmas, ja tās tiek paustas adekvātā veidā. Mums ir tiesības izteikt to, kā mēs jūtamies, pie reizes paskaidrojot, kas tieši izraisījis mūsu neapmierinātību. Šīs produktīvās dusmas palīdz bērnam apzināties savas un citu cilvēku robežas. Protams, mums gadās arī „norauties”, izgāzt uz bērna dusmas, kas adresētas vīram, sievai, priekšniekam un tml. Un te atkal jāatgriežas pie spējas palūgt piedošanu.

Kauns

„Kāds neaudzināts bērns!” Šī atbaidošā frāze vecākiem jādzird pietiekoši bieži. Pievērsiet uzmanību tam, kurš parasti to saka. Vai tie ir tādi paši jauni vecāki kā Jūs? Diez vai. Viņi lieliski saprot, ko nozīmē audzināt mazu bērnu. Parasti tās būs vecas kundzes. Iespējams, viņām bija savi bērni, bet to vairs neviens neatceras. Turklāt šos bērnus audzināja ne tik daudz viņas pašas, cik mūsu padomju valsts, tās bērnudārzi un skolas, kamēr vecāki būvēja sociālismu,” atzīst Mlodika.

Autore min „labi audzināta” bērna pazīmes, kas patiesībā liecina par neirozi. Šāds bērns…

  • kontaktos ar pieaugušajiem vienmēr uzvedas pieklājīgi neatkarīgi no tā, vai tie viņam patīk;
  • reaģē uz aizrādījumiem ar patiesu nožēlu un vainas sajūtu, kas nemitīgi pieaug;
  • nerunā, kamēr viņam neļauj;
  • vienmēr palīdz;
  • nekad neizjūt dusmas, bailes vai aizvainojumu,
  • klusi un pazemīgi veselu stundu stāv rindā kopā ar pieaugušajiem;
  • neuzdod liekus jautājumus,
  • nelien, kur nevajag,
  • vienmēr izskatās kārtīgi un rūpīgi seko līdzi, lai rokas viņam būtu tīras.

Ko darīt? Pārstāt censties un vienkārši būt. Mācīties uzticēties savai sirds balsij, caur ko mūs uzrunā Dievs, mūsu un mūsu bērnu Radītājs. Tāpat arī uzticēties savam bērnam, kurš ir pietiekoši gudrs un spējīgs, lai tiktu galā ar saviem uzdevumiem. Iepazīt sevi, savas jūtas, reakcijas, uzstādījumus, lai sāktu apzināties to, kas pagaidām apslēpts. Atļaut sev būt „neideālam” vecākam, kurš pieņem savus ierobežojumus un prot priecāties par to, kas notiek šeit un tagad.

Skaidrs, ka mēs nevaram vienkārši nospiest pogu un pārslēgties citā režīmā. Tas ir ceļš, kas turpinās visu mūžu. Tomēr tā pa īstam satikt savu bērnu mēs varam tikai uz šī ceļa.

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas ar birkām , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Kas Tev traucē ieraudzīt savu bērnu tādu, kāds viņš ir

  1. Ingrīda Mežote saka:

    Paldies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s