Mazohisms kā dzīvesveids. Ciešanas ciešanu vārdā

3433054_m1

Kāda vidēja vecuma kundze brauc vilcienā no Olaines uz Rīgu. Viņai rokās ir acīmredzami smagas somas. Vairākas stacijas pēc kārtas viņa stāv kājās pie ieejas vagonā ar visu savu bagāžu, kaut arī tepat blakus ir brīvas vietas. Pēc izskata var redzēt, ka cilvēks ir pārguris.

Pelēka sejas krāsa ar melniem riņķiem zem acīm, tikpat pelēks mētelis, kas neatbilst laika apstākļiem. Pārbaudot biļetes, konduktore norāda pasažierei uz brīvām vietām un aicina apsēsties. „Nē, paldies, pastāvēšu,” seko atbilde. Paralēli kundze meklē un nekādi nevar atrast savu biļeti, aizvien izmisīgāk rakņājoties abās somās. Konduktore gaida un jau sāk izrādīt viegla aizkaitinājuma pazīmes. Atrodot biļeti, šī nelaimīgā pasažiere uz brīdi nomierinās. Bet tikai uz brīdi: pie augstskolas „Turība” daudzi cilvēki steidzas izkāpt ārā, taču mūsu sieviete ir daļēji aizsprostojusi vagona durvis. Visi pārējie spiežas gar malu, bet kundzei atkal paliek šausmīgi neērti. Sasniedzot gala mērķi, viņa turpina savu ceļu un izzūd no mūsu redzesloka. Atliek vien minēt, cik vēl ciešanu viņa sev sagādās šodien. Un  visas atlikušas dzīves garumā?..

Piesakies uz pasākumu: Intensīvā psihoterapeitiskā grupa “VIŅŠ. VIŅA. ATTIECĪBAS”

 

Mazohisms uz katra stūra

Šaurā nozīmē mazohisms ir seksuālas baudas gūšana caur sāpēm. Plašā nozīmē tā ir neapzināta pieķeršanās tādam dzīvesveidam, kas pašā savā būtībā balstās uz dažāda veida ciešanām.

Iespējams, kādam tas izklausīsies neticami, bet mazohists ciešanās jūtas pietiekoši droši, jo neko citu viņš pēc būtības nepazīst. Tiesa, dziļi sirdī viņš ir pārliecināts, ka par ciešanām viņu sagaida atbilstošs atalgojums. Ievērojiet, cik ļoti mazohista iekšējās nostādnes sader ar greizi izprastu kristietības versiju, kas dievina ciešanas, apgalvojot, ka tās vienmēr pietuvina mūs Dievam, un kas, neapšaubāmi, tiks atalgotas debesīs.

Ja mazohists pievēršas ticībai, no visas kristietības pārpilnības viņš īpaši izgaismo un uzsver tieši ciešanu un uzupurēšanas daļu. Prieks ir domāts paradīzei, šī dzīve norīt asaru ielejā. Tikai tā un ne savādāk.

original

Tomēr mazohisma pamatā nav reliģija, bet gan agrīna dzīves pieredze apstākļos, kur rūpes un uzmanību varēja saņemt tikai pateicoties ciešanām. Daži no mums tuvinieku labvēlību bērnībā pieredzējuši tikai saslimstot. Šis ir viens no veidiem, kā nostiprinās mazohistiskas uzvedības mehānisms. Vai arī bērns audzis apstākļos, kur īsi miera brīži mijās ar agresijas uzplaiksnījumiem. Pielāgojoties milzīgai nedrošībai, ko rada neprognozējama pieaugušo uzvedība, bērns iemācās izprovocēt agresiju pats, jo tas ļauj viņam mazināt neciešamu trauksmi, ko rada „sprādziena” gaidas. Lieki piebilst, ka vēlāk šī pieredze tiek atspēlēta jebkurās tuvās attiecībās.

Izspēlējot mazohistiskas spēles

Psihoanalītiķis Teodors Reiks izdala četrus mazohistiskas uzvedības elementus:

  • provokācija („cietējs” provocē bīstamu vai nepatīkamu situāciju ar savu upura uzvedību),
  • gandarījums („cietējs” piedzīvo specifisku gandarījumu un pārākuma sajūtu – „ak, cik ļoti es ciešu!”),
  • ekshibicionisms („cietējs” cenšas piesaistīt citu uzmanību savai varonībai – „paskatieties, cik man ir slikti!”),
  • vainas novirzīšana (neirotiskas, nepamatotas vainas nasta ir nepanesama, kas pamudina „cietēju” novirzīt to uz kādu citu. „Es visu esmu darījis tavā labā, bet tu…”).

Kādēļ apkārtējie visbiežāk nenovērtē mazohistiskas personības upurus un varonīgumu? Tādēļ, ka mazohists svēti tic, ka spēja izturēt ciešanas un nicināt sevi pašu nodrošina viņam pārākumu.

„Cietēja” dzīves nostādnes ir šādas: „Ja spēju izciest pietiekoši daudz, cilvēki mani iemīlēs”, „Vienīgais veids, kā uzvarēt nelabvēļus, ir parādīt visiem, cik viņi ir ļauni”, „Labas lietas manā dzīvē notiek tikai tad, ja es ciešu.” Teoloģiskā valodā runājot, mazohista galvenā slimība ir lepnība, un citi cilvēki to intuitīvā līmenī nolasa.

Skaidrs, ka neviens no mums nav pasargāts no ciešanām. Katrā situācijā, kad nonākam bezspēcībā un sāpēs, esam spiesti aizvien no jauna meklēt jēgu tam, kas mūs piemeklējis. Tas ir smags iekšējais darbs, kurā ne vienmēr noder gatavas atbildes. Māte, kas nakts vidū mierina savu zīdaini, uzupurējas un savā ziņā cieš bērna dēļ. Puisis no nabadzīgas ģimenes ceļas piecos no rīta, lai ar autobusu aizbrauktu līdz Rīgai, kur viņš iegūst augstāko izglītību. Viņam nav tādu materiālu iespēju kā kursa biedriem, no daudzām lietām ir jāatsakās. Tā ir uzupurēšanās konkrēta mērķa labā. Slimnieks, kuram nav pieejama adekvāta terapija un zāles, cieš sāpes, jo medicīna nevar viņam palīdzēt. Neapšaubāmi, ciešanās var atrast garīgu jēgu, tomēr mazohisms slēpjas pašu ciešanu pārvēršanā par vienīgo dzīves jēgu.

Vai tad Jēzus nav cietis?

Man patīk sarunāties ar cilvēkiem par ticību, par to, kā viņi izdzīvo ticību nevis deklaratīvā līmenī, bet ikdienā. Kāds man iebilst: bet Jēzus taču arī ir cietis. Tāpat Jēzus ir mācījis mūs pagriezt otro vaigu. Vai tad es ar savu kritisko nostāju pret uzupurēšanos nemēģinu noniecināt Jēzus un visu svēto mocekļu nopelnus?

Kristus cieš tad, kad ir pienākusi Viņa stunda, Viņš brīvi izvēlas krusta sāpes, jo piepildīt Viņa dzīves misiju citādāk nav iespējams. Kas attiecas uz otro vaigu, Viņš pats to pagriež sitējiem tikai vienreiz mūžā.

c0c358a9165cbcd53fafb003e79a11a9

Līdz Lielās Piektdienas notikumiem Jēzus ne reizi vien saskaras ar agresiju, nicinājumu un pat fiziskiem draudiem, taču vienmēr prot sevi aizstāvēt. Piemēram, viņš attālinās no agresīviem cilvēkiem vai arī iesaistās ar viņiem polemikā.

Viņš nekad neuzvedas kā upuris, visu Viņa kalpojumu caurvij brīvība un autentiskums, ko diemžēl nevar teikt par cilvēkiem ar mazohistiskām tieksmēm, kuri mēģina savas grūtības attaisnot ar pseidoreliģiskiem argumentiem.

Kā lai tiek ārā no mazohisma sprosta? Cilvēkiem, kuriem mazohisms kļuvis par rakstura un personībai kodolu, tas ir iespējams tikai ilgstošas psihoterapijas procesā. Taču lielākai daļai no mums var pietikt ar pašpalīdzības metodēm. Saskatot sevī destruktīvas tieksmes, būtu svarīgi katrā problemātiskā situācijā pārdomāt: vai neesmu to izraisījis pats? Iespējams, esmu netīšam „piesaistījis” nepatikšanas? Daļa no manis to, protams, nav vēlējusies, bet cita daļa, iespējams, ilgojusies pēc ierasta diskomforta un upura lomas.

Vēl viens solis ir atzīt savu agresiju un varaskāri. Tā piemīt katram cilvēkam, un, manuprāt, to apšaubīt vienkārši nav inteliģenti. Tomēr mazohistam grūti atzīt, ka arī viņā mīt „iekšējais agresors”. Kamēr šo agresoru neredzam, viņš izpaužas viltīgā un nekontrolētā veidā. Mums šķiet, ka esam svēti un pilnīgi, taču laulātie, bērni un kolēģi nervozē un pārmet mums manipulēšanu. Tāpat jāmācās aizstāvēt sevi, savu cieņu, intereses, vērtības. Tas jāspēj darīt elastīgi, nevis tikai cenšoties pārspēt oponentu ar „izturību pret ciešanām”. Visbeidzot, jāapzinās savas vajadzības un jāmācās tās izpaust tiešā un skaidrā veidā, neklausot kaunam un vainai, kas čūkst, ka mums uz to it kā nav tiesību.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Advertisements
Šis ieraksts tika publicēts Publikācijas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s