
Iestrēgšana pagātnē, tāpat kā pārmērīga koncentrēšanās uz nākotni, ir bēgšana no dzīves, kas notiek taisni šeit un tagad.

Iestrēgšana pagātnē, tāpat kā pārmērīga koncentrēšanās uz nākotni, ir bēgšana no dzīves, kas notiek taisni šeit un tagad.

Laimes un piepildījuma brīžos mums parasti nerodas jautājums par jēgu. Taču jēgas apziņa kļūst izšķiroša krīzes posmos.

“Standarta” vīrišķība nepastāv. Ne jau visiem der brutāla cīnītāja vai mačo loma. Ne jau visi vienmēr zina, ko vēlas. Un ne jau visiem ir gatavas atbildes uz dzīves izaicinājumiem.

Personības izaugsme sastāv no noteiktiem posmiem, un katrā no tiem cilvēkam jāizpilda konkrēti uzdevumi. Ja neesam tikuši galā ar “mājasdarbu” viena posmā, nevaram pāriet citā. Tādēļ cilvēku emocionālais vecums tik bieži neatbilst vecumam “pēc pases”.

Vai apzināties savus mērķus un cīnīties par to sasniegšanu ir kristīgi? Vai tā gadījumā nav lepnība? Bet, varbūt, tieši pretēji?

Praktiskā darbā ar cilvēkiem bieži var dzirdēt frāzes “Manis it kā nav”, “Jūtos iztukšots”, “Dzīve paiet garām”, “Nekas nenotiek”. Tā mēdz būt, ja cilvēks nevis dzīvo, bet no dzīves izvairās.

Izejas punkts šodienas pārdomām var būt šāds: audzināšana ir darbs ar nākotni un nākotnes labā.

Bērna ienākšana ģimenē ir krīze. Dziļa, satriecoša un radikāla. Šo laiku attiecībās brīžiem mēdz idealizēt. Iespējams, tas ir veids, kā noslēpt grūtības?

Tieši tā. Mīlestība bez robežām nepastāv. Ja nav robežu, notiek divu personu saplūšana, un to attiecības veidojas pēc līdzatkarības principiem.

Visu maldu mācību būtība ir viena un tā pati: cilvēks dažādos veidos padara sevi par dievu. Rezultātā viņš ieslēdzas savās ilūzijās un nespēj sasniegt patiesu briedumu.