Psihopāti mūs fascinē: viņi dara visu, kas aizliegts, viņi izvēlas risku, viņiem piemīt savdabīgs plēsoņas šarms. Lieki piebilst, ka līdz ar to psihopāts uz televīzijas ekrāna lielā mērā iemieso mūsu pašu „ēnas daļas” – agresivitāti, viltību, iekāri un nežēlību.
Projekcijas mehānisms darbojas ne tikai psihoanalītiķu vai psihoterapeitu kabinetos. Mēs daudz un bieži projicējam savu pieredzi, priekšstatus un pretrunas uz citām personām, nemaz nerunājot par Dievu.
Individuālas laimes ideja šodien Rietumu pasaulē ir viena no populārākajām. Šīs dvesmas skar arī reliģiozitāti. Ilgojoties pēc brīnumainas iekšējas dziedināšanas, kristietis uzskata, ka Dievam viņš jāpadara laimīgs.
Cik daudz rūgtuma un sāpju reizēm ir vīriešos un sievietēs, kuri atnāk uz pāra terapiju… Cik daudz aizvainojumu un bezcerības. Un tomēr ir tie, kam izdodas. Šie pāri apzinās savas grūtības un cīnās par mīlestību.
Rietumu cilvēks pieradis uztvert sevi ārpus ģimenes kontekstā. Protams, pastāv psiholoģiski izglītotu cilvēku kategorija, kuri nojauš, ka viņu grūtības saistītas t.sk. ar vecāku pieredzi. Taču reti kurš aizdomājas par to visas dzimtas, vairāku paaudžu kontekstā.
Bērna ienākšana ģimenē nav vienīgi prieks. Katrs no vecākiem piedzīvo savus izaicinājumus. Piemēram, mazuļa mammai tas ir sarežģīts posms, kad viņa no jauna atklāj savu identitāti.
Mūsos parasti ir diezgan daudz kauna, taču ikdienā mēs to nepamanām, jo kauns slēpjas. Turklāt kauns pieder pie jūtām, ko ir īpaši grūti izturēt tiešā veidā. Līdz ar to kauns bieži pārvēršas par dusmām, nomāktību un tml.
Zaudējot jēgas sajūtu, daudzi no mums piedzīvo nomāktību, apātiju, mokošu nemieru. Populāra psiholoģija sniedz vienkāršas atbildes: „Baudi dzīvi! Iemīli sevi!” un tml. Pēc manas pieredzes, šīs atbildes nestrādā. Toties Viktors Frankls un viņa sekotāji piedāvā mūsdienu cilvēkam logoterapiju – praktisku metodi, kas vērsta uz jēgas meklējumiem.
Vai ticība Dievam, reliģiozitāte, aktīva līdzdalība draudzes dzīvē var būt veids, kā aizbēgt no realitātes? Vai tie var būt maldi, kas padara cilvēku nelaimīgu un kalpo tam, lai noturētu viņa psihi traucējuma stāvoklī? Bet, varbūt, tieši pretēji, – vienīgais glābiņš šajā pasaulē ir lūgšana un kalpošana? Vai tad nav teikts, ka „ar Dievu vien pietiek”?
Iespējams, vīrišķība rodas ceļā. Un tā pieder vīriešiem, kuriem ir drosme šo ceļu uzsākt. No kura punkta – nav tik būtiski. Katram ir savs starta kapitāls.
tavasirds.com 