Iestrēgšana pagātnē, tāpat kā pārmērīga koncentrēšanās uz nākotni, ir bēgšana no dzīves, kas notiek taisni šeit un tagad.

Psihoterapeitiskā darbā ar pieaugušajiem aizvien pārliecinos, ka atgriezties pagātnē ir vērts tikai viena iemesla dēļ – lai novērstu šķēršļus, kas traucē cilvēkam brīvi un apzināti uzņemties atbildību par savu šodienas dzīvi.

Bailes no pagātnes

Kā norāda poļu jezuīts, garīdznieks un psihologs Juzefs Augustins, skeptiska un noraidoša attieksme pret psiholoģiju un psihoterapiju bieži saistīta ar neuzticēšanos sev un bailēm no savas pagātnes revīzijas. “Reizēm cilvēki baidās, ka psiholoģija viņos atklās ko tādu, ko viņi paši par sevi nezina. Viņiem bail, ka psihologs, izmantojot apslēptas zināšanas, sasniegs viņu dvēseles dziļumus bez viņu atļaujas. Tās ir bailes no emocionālas jomas demaskēšanas. Cilvēkam bail, jo viņš jūtas nemīlēts, izlūkots, notiesāts no apkārtējo puses. Viņam bail, ka citi viņā saskatīs kaut ko nepatīkamu, riebīgu, ļaunu, un viņu noraidīs,” uzskata pr.Augustins.

Patiesībā reti kuram pietiek drosmes godīgi paskatīties uz savas ģimenes un dzimtas pagātni. Ieraudzīt tās ēnas puses: vardarbību, alkoholismu, līdzatkarību, kontroli, skaudību, neuzticēšanos, nodevību, “nevēlamo” atstumšanu, abortus, melus un citas destrukcijas. “Lai izturētu sevi pašu, cilvēks uzceļ mūri, kas šķir tagadni no pagātnes. Tomēr mūsu attieksme un uzvedība lielā mērā izriet no mūsu dzīvesstāsta.

Šī mūra būtība ir mēģinājumi aizmirst pagātni vai arī to idealizēt. Pagātnes idealizācija ir tāda pagātnes uztvere, kas ļauj mums izvairīties no sāpēm.

Šīs neobjektīvās bildes rezultātā mēs neobjektīvi uztveram arī to, kas ir tagad,” brīdina pr.Juzefs Augustins.

Atmest cerības un…

Vēlos uzsvērt: problēma nav pati pagātnē un tās traģiskajās lappusēs. Visi esam pietiekoši saprātīgi ļaudis, lai apzinātos, ka pagātni mainīt nevar. Problēmu rada mūsu attieksme pret pagātni: tieksme to idealizēt vai tieši pretēji – nomelnot un vainot tuviniekus (Dieva, likteni, dzīvi), ka mums dzīvē ir tik smagi. Lai no tā izvairītos, manuprāt, jāsper tikai divi soļi: jāatzīst patiesība un jāizdzīvo tas, kas nav maināms.

Atceros kādu jaunu sievieti, saukšu viņu par Kristu (ar šo stāstu dalos ar viņas atļauju), kura smagā iekšējas dziedināšanas procesā pakāpeniski spēja ieraudzīt un atzīt, ka viņa izauga kā bārenis, kaut gan viņas vecāki bija dzīvi. Kristas liktenis viņiem neinteresēja it nemaz. Līdz šim sieviete bija pieradusi apspiest neiedomājamas sāpes, bailes un izmisumu, kas krājies viņas sirdī kopš piedzimšanas brīža (iespējams, pat ātrāk). Krista ilgus gadus nodzīvoja ar uzskatu: “Nav jau bijis tik slikti.” Viņas pagātne atgriezās caur nakts murgiem, neciešamu trauksmi, nomāktības periodiem.

Pievēršoties savas pagātnes analīzei, Krista ieraudzīja to, ko kādreiz bija spiesta no sevis slēpt: viņa bija nemīlēts un negribēts bērns. Vecāku mīlestības un gādības trūkums ir zaudējums. Katrs zaudējums ir jāapraud. Viņa brīnījās, cik daudz dvēselē bija sakrājies asaru. Tomēr par to nav jābrīnās: 30 gadus viņa nevarēja raudāt, viņai vienkārši bija jāizdzīvo. Reizē ar asaru plūdiem ārā nāca arī sašutums, dusmas un aizvainojums pret tuviniekiem, kuri nespēja par viņu adekvāti parūpēties. Un tad – dziļas skumjas un nolemtības sajūta, atzīstot, ka “laimīgas bērnības” zaudējums ir neatgriezenisks.

Var teikt, ka Kristas dzīvē palika vairāk sāpju, jo sieviete beidzot atgriezās kontaktā ar sevi pašu un saviem ievainojumiem. Taču pārsteidzošā kārtā briesmīgie sapņi un nomāktība atkāpās, trauksme mazinājās, pieauga Kristas atvērtība citiem, prieks, spēja pieņemt vecākus tādus, kādi viņi ir. Šī smagā darba rezultāts bija brīvības atgūšana, jo patiesība, kā zināms, dara mūs brīvus. “Agri vai vēlu mums nāksies atmest cerības uz labāku pagātni,” brīdina viens no mūsdienu eksistenciālās psiholoģijas pārstāvjiem Irvins Jaloms. Un viņam grūti nepiekrist.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”