Pašcieņa. Tavas personības stūrakmens

20150824191239-business-people-respect-japanese-culture

Dzirdot vārdu „pašcieņa”, pirmais, kas man nāk prātā, ir fragments no kādas senas padomju komēdijas. Tāds vidēja vecuma vīrietis, kuru zāģē sieva un sievas māte, lamā priekšnieks, kuram neklausa bērni un nekas īpašs nākotnē nespīd. Dzīves netaisnību nomākts viņš dodas uz garāžu, kur kopā ar biedriem gremdē sāpes alkoholā. Problēmas šiem cilvēkiem ir visai līdzīgas. Tāpēc ar katru nākamo glāzi aizvien skaļāk izskan liktenīgais jautājums: „Ты меня уважаешь?” – „Vai Tu mani cieni?”, – kam seko dedzīgi cieņas apliecinājumi no bēdu brāļiem un kārtējais tosts.

Pašcieņas jautājums mūsu dzīve ieņem centrālo lomu, kaut arī ikdienā nepievēršam tam īpašu uzmanību. Cilvēks neaizdomājas, kas uztur viņa pašcieņu, ja ar pašcieņu viss ir kārtībā. Taču dzīves periodos, kad pašcieņa tiek apdraudēta, tā kļūst par izdzīvošanas jautājumu. Kā atzīmē amerikāņu psiholoģe Nensija Makviljamsa, pieaugušo dzīve kopumā veidojas ap pašcieņas uzturēšanu un paaugstināšanu (Nancy McWilliams Psychoanalytic Case Formulation).

Var teikt, ka pašcieņa ir tas, kas ļauj cilvēkam domāt par sevi labi. Mūsu kultūrā tas gan netiek īpaši apsveikts, jo esam pieraduši būt kritiski pret sevi un citiem, uzskatot, ka tas mūs pamudina uz izaugsmi. Tomēr pat ļoti paškritisks cilvēks nespēj pastāvēt, ja nekas iekšā neuztur pārliecību, ka viņš vismaz kaut kādā ziņā ir labs.

Saprast cilvēku nozīmē saprast viņa pašcieņu

Tieši tā. Nevar saprast otru cilvēku, ja nesaprotam, uz kā balstās viņa pašcieņa. Bet pašcieņas pamati ir visai daudzveidīgi atkarībā no individuāliem priekšstatiem, ģimenes vērtībām, kultūras vēstījumiem. Kāda sieviete dzīvo „dēļ bērniem”. Viņiem tiek mākslas un mūzikas skolas, labākie pulciņi, dārgākās drēbes. Un tas viss pie nosacījuma, ka bērnu mamma nopelna visai pieticīgu algu. Arī viņas ikdienas ritms praktiski pilnībā pakļauts bērnu interesēm un vajadzībām. Laika sev neatliek, bet ja atliek, norūpējusies māmiņa steidzas palīdzēt savām atvasēm ar mājasdarbu pildīšanu.

No malas šķiet, ka cilvēks sevi nodzinis kā tādu darba zirgu. Draugu nav, interešu nav, hobiju arī nē. Mēģinājumi viņu pierunāt mainīt attieksmi un parūpēties arī par savām vajadzībām neko nedod. Šī cilvēka pašcieņa praktiski pilnībā balstās uz vienas nostādnes – „Pats svarīgākais sievietes dzīvē ir būt labai mammai. Es darīšu visu, lai to panāktu.” Problēma nav tajā, ka viņa atbildīgi izturas pret mātes lomu. Problēma ir tajā, ka viņa nesaskata vērtību citās lomās – būt par sievieti, draudzeni, darbinieci. Vienā brīdī bērni aizies un viņiem līdzi aizies arī pašcieņas pamati, kas radīs ļoti bīstamu situāciju un lielu kārdinājumu bērnus neatlaist.

maxresdefault

Šis ir viens no tipiskākajiem piemēriem, kad dažādu iemeslu dēļ cilvēks savu pašcieņas konceptu uzbūvējis uz viena vienīgā pamata. Ir citi piemēri: sievietes un vīrieši, kuru vienīgais pašcieņas avots ir darbs. Trakāk ir tad, ja vienīgas kas uztur pašcieņu, ir nostādne „Esmu kādam vajadzīgs.” Cilvēks tik ļoti tiecas pēc romantiskām attiecībām, ka gatavs būt ar jebkādas kvalitātes partneri, kaut tikai nepaliktu vienam pašam. Vēl bēdīgāk ir tad, ja pašcieņas avots ir tikai pagātnē. To var ļoti bieži pamanīt, sarunājoties ar alkoholiķiem: „Vai zināji – es taču vienā klasē gāju ar (seko kādas slavenības  vārds)… Mēs vispār labākie draugi bijām!” Pārspīlēta lielīšanās ar pagātnes faktiem parasti izraisa skumjas, jo kļūst skaidrs, ka sarunas biedram tagadnē nav par ko priecāties un lepoties.

Ko es apbrīnoju citos?

Kā lai saprotam paši savu pašcieņu? Te pietiek godīgi atbildēt uz vienu jautājumu: „Par ko es visvairāk apbrīnoju cilvēkus?” Kāds teiks – par godīgumu pat tad, ja tas rada nepatikšanas. Cits atbildēs – par uzņēmību un prasmi nopelnīt pašam un ļaut nopelnīt citiem. Vēl cits – par spēju pusmūžā uzdrīkstēties un mainīt dzīves karjeru. Tas, par ko respektējam apkārtējos, veido arī mūsu pašu pašcieņas stūrakmeni.

Veselīga pašcieņa neatceļ mūsu trūkumus, bet ļauj sevi respektēt tiem par spīti. Tā ir visdziļākā pārliecība par sevi: „Esmu labs cilvēks, kaut arī reizēm rīkojos slikti.”

Atļaušos apgalvot, ka mūsdienu mainīgajā pasaulē labāk funkcionē tie, kuru pašcieņa veidojas no dažādiem elementiem. Arī kontaktēties ar šiem cilvēkiem ir interesanti, jo viņi ir dinamiski, elastīgi un domā plaši. Uz pretēja pola atrodas cilvēki, kuri savā ziņā ir stipri ierobežoti, ar šauru skatījumu uz dzīvi.

Dažas piebildes par garīgumu

Kristīgajā dzīvē laiku par laikam saskaros ar, manuprāt, bīstamu tendenci noniecināt cilvēka cieņu „par labu Dievam”. Tas izpaužas pārliecībā, ka cilvēks kā tāds ir nelabojami ļauns. Līdz ar to, viss labais, kas viņam dzīvē izdodas ir „tikai Dieva nopelns”, bet viss sliktais, protams, ir paša cilvēka „vaina”. Godīgi sakot, ož pēc manipulācijas un galīgi neiedvesmo.

rembrandt-bs-3-14214-1

Mani aizvien pārņem sašutums, dzirdot vai lasot, ka cilvēks ir nožēlojama būtne, kas spēj vien grēkot un maldīties, bet neskatoties uz to viņam ir pienākums priecāties, jo Dievs tak mīl tādu niecību kā viņš. Nepretendējot uz teoloģisku skatījumu, tomēr uzskatu, ka šāds domu gājiens ir psiholoģiski bīstams, jo grauj esošo Baznīcas locekļu pašcieņu un paralēli atbaida no Baznīcas tos, kuri dzīvē pieraduši paļauties uz veselo saprātu. Cilvēkam, kurš sevi ienīst un nicina, nav īsti par ko priecāties.

Iespējams, šādu pārmērību pastāvēšana kristietības perifērijā ir viens no iemesliem populāram aizspriedumam, it kā ticīgs un reliģiski aktīvs cilvēks nespēj vienlaicīgi būt psiholoģiski vesels un nobriedis. Jo ja jau viņš atzīst sevi par ļaunu niecību, viņš nonāk neglābjami tālu no priekšstatiem par veselīgu pašcieņu. Savukārt ja viņš sevi respektē, viņam šī pārlieku pesimistiskā teoloģija nav pieņemama… Par laimi, šie aizspriedumi tiešām ir perifērija. Savukārt centrā atrodas kas cits: līdzībā par pazudušo dēlu. Tajā redzam pretēju nostāju: tēvs nenoliedz dēla kļūdas, bet priecājas, liek viņam piecelties, atgriež atribūtus, kas liecina par mantinieka cieņu un pagātni vairs nepiemin.

Raksta pilna versija pieejama izdevumā “Katoļu Baznīcas Vēstnesis”

Šis ieraksts tika publicēts Notikumi. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s