Lai panāktu uzlabojumu psihoterapijā, jānoskaidro problēmas iemesls. Vecmodīgs uzskats.

Patiesībā ļoti līdzīgi domājam arī ikdienā, sadzīvē. It kā iemesla noskaidrošana dāvā mums kaut kādu īpašu spēku vai kontroli pār situāciju. Vai varbūt garantiju, ka sliktas lietas vairs neatkārtosies?

Šādā izpratnē psiholoģiska izaugsme pēc būtības ir trilleris – konstatēt noziegumu, veikt izmeklēšanu, noskaidrot vainīgos (“izprast iemeslus”). Manuprāt, pats svarīgākais jautājums rodas tikai tad – un ko mēs ar šiem iemesliem iesāksim? Kā mēs vispār varam zināt, ka mūsu pagātnes redzējums ir drošs un noskaidrotas cēloņsakarības nav mūsu fantāzijas auglis?

Pagātnes izpēte terapijā daudzos (ne visos!) gadījumos ir nepieciešama, jo tas ļauj cilvēkam dziļāk sevi izprast un iegūt daudzveidīgāku, plašāku priekšstatu par to, kas viņš ir. Varu droši apgalvot, ka pagātnes izpēte šādā šķautnē galu galā piešķir vairāk spēka un drosmes.

Savukārt ieciklēšanās uz neirozes iemesliem ved prom no šodienas. Tikmēr cilvēks cieš šodien, varbūt pat šajā mirklī. Un te nav ne tēta, ne mammas, ne citu “vainīgo”. Protams, ir vēl augstākas pakāpes “iemesli”, piemēram, liktenis vai Dievs. Bet arī to esamība mūs neatbrīvo no pienākuma pašiem nest mūsu dziļi personiskas brīvības un atbildības nastu. Un neirozes vara mazinās tieši tad, kad brīvība un atbildība mūsu sevis/dzīves uztverē ieņem pienācīgu vietu.

No šodienas perspektīvas cilvēks pats sev ir liktenis. Un arī spīdzinātājs. Pats sev cietums un slazds. Bet arī pats sev resurss. Protams, mēs varam izprast kaut ko vairāk, “zinot”, kāds bijis šī cilvēka tētis, mamma, pirmie dzīves gadi un tml. Pareizāk sakot, zinot, kā šis cilvēks to visu izdzīvo un izprot no šodienas perspektīvas.

Taču jebkurā gadījumā mēs agri vai vēlu nonākam šādā punktā: OK, tas viss tiešām ir noticis, un ko Tu tagad ar to visu vari iesākt? Atslēgas vārdi šeit ir nevis “pagātne” un “iemesli”, bet “tagad” un “vari”.

Ko es ar to visu varu iesākt šodien? Ar manu pagātnes pieredzi, vecākiem, zaudējumiem, ilūziju sabrukumu, ierobežojumiem, raksturu, traumām, dzimtas bagāžu…

Dzīve nevar notikt bez pagātnes pamata un nākotnes perspektīvas. Cilvēks kaut kādā ziņā eksistē visās laika dimensijās reizē. Un tomēr dzīve ir tas, kas notiek tieši tagad.