Glābēja sindroms pieder pie sociāli pieņemamām un pat apsveicamām destrukcijām. Vai tad nav labi, ja cilvēks grib palīdzēt?!

Palīdzēt ir labi, bet “glābējs” to dara, rūpējoties par savām, nevis citu vajadzībām. “Glābējs”, tāpat kā upuris, veidojies vidē, kur viņa vajadzības tika ignorētas. Vienīgais veids dabūt kripatiņu uzmanības vai gādības bija pašam parūpēties par citiem. Klasisks piemērs – alkoholiķu bērns, kurš faktiski kļūst par “vecāku” saviem vecākiem.

Iespējams, viņa vienīgais veids sajusties dzīvam ir par kādu parūpēties.

Tādēļ glābšana ir traģēdija. Tomēr mēs savām slimībām mēdzam pieķerties. “Glābēja” dzīvē nav prieka un brīvības, bet viņa iluzoro pašcieņu uztur priekšstats (visbiežāk neapzināts) par savu morālo pārākumu. Īstenībā “glābējs” ir diezgan lepns, viņš mak kontrolēt citus un uzlikt tiem vainas nastu, jo, protams, viņš jūtas nenovērtēts.

Šoreiz raidījumā “Mīlestības terapija” ar kolēģiem Inu Grasmani un Līgu Ruttuli turpinām sarunu par līdzatkarības trīsstūrī – kā atbrīvoties no glābēja sindroma.

Klausies mūs “Radio Marija Latvija” ceturtdienās plkst. 20:00. Turpmāk raidījumu ieraksti pieejami tavasirds.com un milestibasmaja.lv.